Bieži vien der palūkoties uz sevi no malas un citu acīm – no cita rajona, citas valsts. Tas palīdz ieraudzīt to, ko ikdienā pat nepamanām vai pietiekami nenovērtējam.
Bieži vien der palūkoties uz sevi no malas un citu acīm – no cita rajona, citas valsts. Tas palīdz ieraudzīt to, ko ikdienā pat nepamanām vai pietiekami nenovērtējam.
Vilces pagasta vārds izskanējis Lietuvā
Tuvojas noslēgumam Eiropas Savienības (ES) programmas PHARE CREDO projekts «Krusta kalna teritorijas rekonstrukcija un Krusta kalna popularizēšana». Tas ir viens no pirmajiem PHARE CREDO programmas finansētajiem projektiem kultūras mantojuma saglabāšanas jomā Lietuvā.
Starp Lietuvas Republikas Šauļu rajona Padomi un Jelgavas rajona Vilces pagasta pašvaldību panākta vienošanās, ka nākamajā kārtā projektu iesniegs Vilces pašvaldība, bet lietuviešu kolēģi tajā piedalīsies ar savu finansējumu. Tas dotu iespēju, piesaistot līdzekļus, saglabāt un popularizēt Vilces pagasta bagāto kultūras mantojumu.
Sadarbības projekta mērķis ir aizsargāt un saglabāt Krusta kalnu – unikālu lietuviešu vēstures, garīgās kultūras un arheoloģijas pieminekli, izstrādāt teritoriālo plānu 200 ha platībā, uzbūvēt tūrisma informācijas centru un autostāvvietu.
Krusta kalna teritorijas rekonstrukcijas projekta kopējais budžets bija 50 786 eiro. Vilces pagasta pašvaldība projekta realizēšanā piedalījās ar finansējumu 594 eiro.
Krusta kalna vēsture
Vairumam latviešu ar jēdzienu Krusta kalns saistās kalns, uz kura novietoti krusti. Droši vien daudzi tur ir bijuši, varbūt pat nolikuši tur mazu koka krustiņu, aizlūgdami par savām nedienām, slimībām, bēdām. Taču Krusta kalnam ir sena vēsture.
Tas ir pilskalns Kulpes upes kreisajā krastā. Tā liecina konstatētais pilskalna kultūras slānis, plakums un valnis. Vēstures avotos Krusta kalns tiek saukts par Jurgaiču jeb Domantu pilskalnu un Lūgšanu kalnu. Livonijas hronikā minēts, ka tajā atradās nocietinātā Kulenas (Kulas) pils, kuru nopostīja Livonijas ordenis. Līdzās pilskalnam atrodas Jurgaiču apmetne, kur veikta arheoloģiskā izpēte. Vēsturnieki uzskata, ka Krusta kalnā krustu novietošana sākusies 19. gadsimtā. Tas saistāms ar ceļu malās un pie mājām uzcelto mazo kapelu un krustu novietošanas tradīciju Lietuvā, īpaši pēc 1831. un 1863. gada sacelšanās.
19. un 20. gadsimta mijā Lietuvā Krusta kalns bija plaši pazīstams kā sakrāla vieta, uz kuru devās ļaudis no malu malām. Zināms, ka 1895. gadā tur bija novietots apmēram 150 krustu, bet 1940. gadā to skaits bijis ap 400.
Dramatisku vēsturi Krusta kalns piedzīvoja padomju varas gados. Tas kļuva par aizliegto objektu. Taču tieši tolaik krustu kļuva arvien vairāk. 1961. gadā ar padomju armijas un buldozeru palīdzību tie tika likvidēti. Koka krusti tika sadedzināti, metāla nodoti metāllūžņos, bet akmens un betona ierakti zemē. Lietuvieši šo akciju tolaik nosauca par «krusta karu» un «buldozeru ateismu». Lai gan «krusta karš» ilga vairāk nekā desmit gadu, par spīti padomju varas iestāžu pūlēm novākt krustus, tie parādījās atkal no jauna. 1975. gadā Krusta kalnā bija apmēram pieci tūkstoši krustu. Viens no «ģeniālākajiem» plāniem, kā to likvidēt, paredzēja mazās Kulpes upes uzpludināšanu tā, lai kalns pārvērstos par salu un tam nevarētu piekļūt.
Līdz ar «perestroiku» centieni iznīcināt Krusta kalnu tika pārtraukti. Tas atguva savu agrāko nozīmi un misiju. 1993. gada septembrī šo vietu apmeklēja Romas pāvests Jānis Pāvils II.
Tas ir daudzveidīgs lietuviešu tautas vēstures, arheoloģijas un kultūras piemineklis. Kalnam ir asociatīvās un veidotas kultūrainavas nozīme, kā arī ētiska, estētiska un garīga nozīme.
Ainava, kas rodas iztēlē
Projekta laikā februārī Šauļos notika starptautiska konference «Krusta kalna vēsturiskā attīstība un tā aizsardzības problēmas», kurā piedalījās vadošie lietuviešu zinātnieki profesori J.Bučs, J.Mickevičus, V.Rimkus, kā arī vēsturnieks E.Čaps no Klīvlendas. Viņi diskutēja par Krusta kalnu kā vēstures, kultūras un reliģijas fenomenu, par tā lomu kultūrtūrisma attīstībā, problēmām kultūras mantojuma saglabāšanā un aizsardzībā.
Vēsturnieces R.Trimonienes pēdējie pētījumi liecina, ka Lietuvā bijuši arī citi krusta kalni. 17. līdz 19. gadsimtā tāds bijis pie Biržiņiniem rietumos no Šauļiem. Vēstures avotos tiek minēts kāds sens krusta kalns tagadējā Pakrojas rajona teritorijā.
Krievu zinātnieks profesors J.Vedenins un poļu zinātnieks M.Svjatkovskis dalījās pieredzē par asociatīvās un lauku kultūrainavas saglabāšanas un aizsardzības problēmām katrs savā valstī. Kā asociatīvā kultūrainava, kas Latvijā vēl ir jauns jēdziens, uztverama lauku ainava ar Vilces pilskalnu un Sila jeb Augsto kalnu. Asociācija rodas, iztēlojoties seno pilskalnu ar zemgaļu pili. Krievijā un Polijā liela uzmanība tiek pievērsta vēsturisku kauju vietām. Kauju pozīcijām parasti izvēlējās vietas ar atbilstošu ģeogrāfisko reljefu – pauguriem, ielejām, mežainiem apvidiem. Tas palīdz izprast un izvērtēt Mūrmuižas kaujas vietas Vilces pagastā ne vien vēsturiskā nozīmē, bet arī kā kultūrvēsturisko ainavu kopumā.
Būdama projekta eksperte, pārliecinājos, ka sarežģījumi pieminekļu aizsardzībā, sadarbībā ar to īpašniekiem un lietotājiem mūsu valstī un Lietuvā ir līdzīgi. Lietuvā gan kultūras mantojuma saglabāšanai tiek atvēlēts vairāk līdzekļu, bet tas nebūt nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Atšķirībā no mums lietuvieši prot piedāvāt tūristiem arī nerestaurētus kultūras pieminekļus – pilis, muižu apbūves kompleksus, baznīcas.
Izveidot kopīgu tūrisma maršrutu
Ar lielu interesi konferences dalībnieki un preses pārstāvji noklausījās referātu «Vilces pagasta kultūras mantojums un tā perspektīvā izmantošana». Tika demonstrēti diapozitīvi, kuros bija redzami Vilces un Blankenfeldes muižu kompleksi ar parkiem, Mūrmuižas un Berķenes ūdensdzirnavas, Mūra krogs, Vilces pilskalns un Sila jeb Augstais kalns, Mūrmuižas kaujas vietas un šim notikumam veltītais piemineklis, kā arī ainaviski vērtīgie dabas objekti, smilšakmens slāņa atsegumi, dižkoki. Tika demonstrēta videofilma ar pasākumiem pie Vilces muižas un Vilces pilskalna Eiropas kultūras mantojuma dienu laikā. Konferences dalībniekiem radās vispusīgs priekšstats par Vilces pagasta kultūrvēsturiskajām vērtībām – ģeoloģiskajiem, ģeomorfoloģiskajiem veidojumiem un ainavām.
Konferences dalībnieki bija ieinteresēti tūrisma maršrutā Šauļi – Krusta kalns – Vilce, kas būtu saistoši gan lietuviešu, gan arī latviešu ceļotājiem. Tūristi no Latvijas iepazītu Jonišķus, Saules kaujas vietu, Krusta kalnu un Šauļus, bet lietuvieši – Jelgavas rajonu un Vilces pagastu. Tas dotu vēl vienu iespēju uzzināt par seno zemgaļu un žemaišu kultūrvēsturiskajiem sakariem, apjaust, cik daudz kopīga Latvijai un Lietuvai vēsturē un arheoloģijā bijis sabiedrības attīstībā, kultūrā, mākslā, arhitektūrā, folklorā, kā arī to, kas bijis atšķirīgs.
Piedāvāto tūrisma maršrutu iespējams izvērst abos virzienos. Latvijas teritorijā tas varētu turpināties līdz Tērvetes dabas parkam un senvietu kompleksam līdz pat Pokaiņiem. Tas būtu piesātināts ar bagātu informāciju, daudzveidīgiem vēstures un kultūras pieminekļiem, savdabīgiem, pat unikāliem dabas objektiem.
Godam izskanējis Vilces pagasta vārds
Ar PHARE CREDO projektu «Krusta kalna rekonstrukcija un Krusta kalna popularizēšana» Lietuvā izskanējis Vilces pagasta vārds. Tas būs minēts arī divās grāmatās, kurās apkopoti konferenču referāti. Ar minētajiem izdevumiem būs iespēja iepazīties arī Jelgavas rajona iedzīvotājiem. Lietuviešu kolēģi bija īpaši gandarīti par izdošanai sagatavoto fotoalbumu, kas veltīts Krusta kalnam. Izdevuma finansēšanā piedalījās arī Vilces pagasta pašvaldība.
Vilces pagasta vārds būs albuma titullapā. Fotogrāfs Juris Zēbergs līdztekus Krusta kalna redzējumam ieguvis tiesības albumā publicēt arī savu fotogrāfiju. Domāju, tas ir liels gods.
