17. jūnijs. Latvijai tas atgādina notikumus tālā pagātnē, kuri nav un nekad netiks aizmirsti. 1940. gads.
17. jūnijs. Latvijai tas atgādina notikumus tālā pagātnē, kuri nav un nekad netiks aizmirsti. 1940. gads. Agrā rīta stundā pāri robežai slepus traucas bruņota vienība, kas uzbrūk Masļenņiku robežpunktam, nogalinot robežsargus, iznīcinot posteni un aizvedot sev līdzi mierīgos iedzīvotājus. Dažas stundas vēlāk radio jau skandē par noslēgto līgumu un Rīgas ielās dārd tanku kāpurķēdes. Sākas Baigais gads. Veidojas ielikteņu valdība, tiek arestēti augstākie virsnieki, valdības locekļi. Prezidents ir apcietināts, nedaudz vēlāk tiek izvests un mirst svešumā. Pat viņa kapavieta nav zināma.
Okupācija. Inteliģence, aizsargi – iznīcināti, nošauti, nomocīti, izvesti. Tas viss notiek komunisma ideoloģijas vārdā. Asiņaina vara, asiņaini noziegumi. Šādas represijas ilgst gadu. Līdz ar karu nāk sveša vara. Karš beidzas ar komunistu uzvaru. Latvija atkal ir pārdota, nodota, pakļauta. Atkal simtiem tūkstošu upuru. Beidzot pavīd cerība uz Brīvību.
Atkal klāt 17. jūnijs, kad jāizlemj valsts virzība. Ko «simts gudrākās galvas» Saeimā izvēlēs par Valsts prezidentu? Vai tādu, kas vedīs mūs tālāk no šā austrumu kaimiņa, iekļaujoties Eiropas sabiedrībā, vai pagriezīs pret austrumiem? Vai tiešām mēs vēl nespējam izšķirties, kurp iet? Ja nākamais Valsts prezidents būs ar komunistisku pagātni, turklāt bijušais komunistu ideoloģijas augstākais noteicējs, tas nozīmēs, ka ejam uz jaunu Latvijas brīvības zaudēšanu. Kāpēc tad priecājamies, ka esam no žņaugiem izrāvušies, ieguvuši brīvību, ja lienam turpat atpakaļ? Vai atkal atkārtosies četrdesmito gadu 17. jūnijs?
