Otrdien valdība konceptuāli atbalstīja dubultpilsonības pieļaujamību atsevišķos gadījumos. Likumprojekta grozījumi paredz laika ziņā neierobežotas tiesības Latvijas pilsoņiem, kuri atstājuši Latviju kā bēgļi, deportēti vai citu iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā, un viņu pēcnācējiem iegūt Latvijas pilsoņa statusu, saglabājot arī citas valsts pilsonību. Lai arī par dubultpilsonības nepieciešamību runāts vairākkārt, līdz šim jautājums kā politiski jūtīgs līdz skatīšanai nav ticis.
Jānis Brente, vēstures un politikas skolotājs:Dubultpilsonība nekad nekur nav bijis nekas labs, ja neskaita tādu nekaitīgu lietu kā ES valstu kopējā pilsonība, kas daudzējādā ziņā ir realitāte. Taču principā cilvēks, piemēram, nevar būt reizē ASV un Izraēlas pilsonis. Kaut kādā brīdī šo valstu intereses, iespējams, dalās un nevari vienādi labs būt abiem. Katrā ziņā ārpus ES tādu valstu, kas pieļauj dubultpilsonību, nav daudz. Kārlis Freibergs, tulkotājs, žurnālists:Deviņdesmito gadu sākumā bija bažas par to, ka Latvijā varētu būt daudz iedzīvotāju, kuri reizē pieņemtu gan Latvijas, gan Krievijas pilsonību. Tagad apstākļi ir mainījušies. Divsimt tūkstoši cilvēku pārcēlušies uz ārzemēm, viņiem dzimst bērni, kurus mēs nevēlamies zaudēt. Man nav viennozīmīgas atbildes. Tā būtu jāizsver. No Kanādas uz Latviju pārcēlos 1990. gadā. Kopš 1992. gada, kad kā Latvijas pilsoņu pēctecis saņēmu savu Latvijas pasi, man ir gan Kanādas, gan Latvijas pilsonība. Neesmu bijis augstos amatos, un man neviens nav prasījis atteikties no Kanādas pilsonības. Pazīstus daudzus latviešus, kuriem ir divas pilsonības. Manam draugam Mārtiņam Reinfeldam, kurš dzīvo Šveicē, pat četras – no tēva ASV, no mātes – Kanādas, no dzīves gadiem Austrālijā – Austrālijas un no deviņdesmito gadu sākuma paša pieņemtā Latvijas pilsonība. Ilmārs Mežs, demogrāfs:Latvijas pilsoņu bērniem, kuri dzimuši ārzemēs, pilsonība jādod noteikti. Pašlaik Pilsonības likums tos atgrūž. Latviešu jau tā ir maz, un mēs nevaram atļauties nevienu zaudēt. Dubultpilsonība būtu jāpiemēro attiecībā uz ES un NATO valstīm. Tālāka paplašināšanās jau ir nākotnes jautājums. Pazīstu vairākus ārzemju latviešus, kuri nokavēja termiņu deviņdesmitajos gados, kad viņi kā pilsoņu pēcteči varēja iegūt Latvijas pilsonību. Tagad to iespējams izdarīt, vienīgi atsakoties no savas līdzšinējās ASV vai citu valstu pilsonības. Man viņu ir žēl. Danute Ārenberga, divu bērnu māmiņa:21 gadu dzīvoju Vācijā, kur tagad ir arī mana ģimene, bet tas nav mainījis faktu, ka esmu latviete. Manuprāt, šī apziņa nemainās līdz ar pilsonību, taču mazām tautām, lai saglabātos šajos laikos, identitāte ir īpaši svarīga, un tāpēc man ir Latvijas pase. Tā nav likusi šķēršļus ne mācībās, ne darbā, ja nu vienīgi ceļojumā uz «neeiropas» valsti, kur manam vīram vācietim bija mazāk formalitāšu. Bērniem likām vārdus, kas iederas šejienes vidē un ir arī latviešu kalendārā. Mājās ar viņiem runāju latviski, bet dārziņā, protams, ir vācu valoda, un arī pilsonība abiem no piedzimšanas brīža – vācu. Bet 18 gadu vecumā varbūt viņi nonāks pie jautājuma, kāds pašlaik Latvijā ne tikai politiķiem, bet visā sabiedrībā būtu jāizdiskutē arī dubultpilsonības sakarā, – ko ar to gribam panākt vai apliecināt? Tas, vai iesi atpakaļ dzīvot uz Latviju, nav pases jautājums. Katrā ziņā manās acīs vienas pilsonības paturēšana nav negatīvi vērtējama norobežošanās.
