Aivars Feldmanis, valsts ierēdnis
◆ Man nav noteikta viedokļa, jo par to neko nezinu. Pirms tūkstoš gadiem bija likteņa birzis, kur senču vecākie skatījās, zirgs kāps pār zobenu vai ne – zīlēja, karot vai nekarot.
Ausma, pensionāre
◆ Droši vajag ziedot. Pērn mēs akmeni turp aizvedām, pat uzdancojām amfiteātrī.
Edgars Apermanis, mācās Spīdolas ģimnāzijā
◆ Jā. Kaut arī vēl tur neesmu bijis, man ļoti patīk ideja, ka katrs var veidot Likteņdārzu. Kaut no savas lauku sētas atvest akmeni un nolikt tur. Tas veicina mūsu tautas kolektīvās atmiņas apzināšanos.
Imants Grīnfelds, strādā celtniecībā
◆ Man nav bijusi izdevība to atbalstīt, taču kaut kādu piemiņu mūsu liktenim vajag.
Oskars Grīnfelds, deviņdesmitgadnieks
◆ Noteikti vajag atbalstīt. Likteņdārzā esmu bijis, iestādīju tur tēva piemiņai koku. Esmu leģionārs, izsūtītais.
