Kādā novakarē sarunā ar veco jelgavnieku Egonu Leopoldu nonācām pie interesanta fakta.
Kādā novakarē sarunā ar veco jelgavnieku Egonu Leopoldu nonācām pie interesanta fakta. Tepat Tērvetes ielā ir kāda veca savrupmāja, kurai priekšā ir apmēram divarpus metrus augsti neparasti metālā kalti vārti. To ornamentā nepārprotami redzami krusti. Leopolda kungam reiz teikts, ka tie piederējuši Otrajā pasaules karā bojāgājušajai Nikolaja baznīcai.
Egons Leopolds gan neatceras cilvēku, kurš viņam to teicis. Tas jau bijis labi pasen, tā sauktajos krievu laikos. Arī pašus Nikolaja jeb Vienības baznīcas vārtus, kādi tie bija, kad stāvēja pretī dievnamam, viņš atmiņā precīzi atsaukt nevar. Taču tas, ka vārti piederējuši kādai svētvietai, šaubas nerada. Patlaban minētā savrupmāja ļoti bēdīgā stāvoklī stāv tukša. Tā esot piederējusi kādam savādam, nu jau aizsaulē aizgājušam vīram. Viņam bijis slimīgs paradums apbraukāt pilsētu ar stumjamajiem ratiņiem, kuros tad nu vākti dažādi metāla gabalus. Mājas sētsvidū allaž stāvējusi liela lūžņu kaudze. Tur nav bijis vietas, kur adatai nokrist. Reiz tajā pat bijis “ierakts” kara laika “opelis”. Zināms, ka kādi vīri gribējuši to no viņa nopirkt, taču metāllūžņu vācējs nav pārdevis. Pēc savādā vīra nāves, metāla cenām augot, tukšās mājas pagalmā stāvošā bleķu kaudze sākusi dilt un nu jau tikpat kā nav redzama.
Lūdzam atsaukties vecos jelgavniekus
Vārti ar krusta ornamentu, kas aizvērti nostiprināti ar drātīm, vēl aizvien stāv kā stāvējuši. Taču Egonam Leopoldam ir pamatotas bažas, ka arī tie varētu nokļūt kādā lūžņu savāktuvē. Ja tiešām tie ir kāda dievnama vārti, tad gan būtu grēks to pieļaut. Starp citu, viens no zinošākajiem Jelgavas vēsturniekiem pilsētas muzeja fondu glabātājs Andrejs Dābols dzirdējis runas, ka šie vārti varētu piederēt arī kara laikā nopostītajai, taču pēc valsts neatkarības atgūšanas atjaunotajai Sīmaņa un Annas pareizticīgo baznīcai. Tomēr metāla ornamentā krusta rotājumos nejūt pareizticības elementus, un tagadējie atjaunotie Sīmaņa un Annas baznīcas vārti ir citādi. To kalums rupjāks.
“Novadiņš” lūdz atsaukties vecos jelgavniekus, kas vēl atceras Vienības jeb Nikolaja baznīcu un tās žogu.
Lielākā baznīca Zemgalē
Ar Jelgavas Svētās Vienības draudzes atbalstu esmu sagatavojis nelielu izziņu par Svētā Nikolaja jeb Svētās Vienības baznīcas vēsturi. Jāpiebilst, ka Vienības draudze mūsdienās pulcējas Svētā Jāņa baznīcā.
Deviņpadsmitā gadsimta vidū, attīstoties saimniecībai un augot iedzīvotāju skaitam, Jelgavā izveidojās situācija, kad luterāņiem sāka pietrūkt dievnamu. 1849. gadā Svētās Annas baznīcas draudze tika sadalīta divās daļās – lauku un pilsētas draudzē. Ar šo gadu tad arī tiek skaitīta Svētās Vienības draudzes izveidošana. Jaunās baznīcas celtniecībai tika atvēlēta vieta pie tā sauktā Paula dīķa, tagad Mātera, Sudrabu Edžus un Vaļņu ielas krustojums. Dievnama būvniecībai līdzekļus vāca mācītāji Grass un Jānis Reinhards. Tos ziedoja ne tikai jelgavnieki, bet arī Kurzemes muižniecība. Cara laikos, lai no kroņa dabūtu baznīcas celšanas atļauju, baznīcai bija jādod Krievijas impērijas cara Nikolaja vārds. Dievnamu sāka būvēt 1904. gada 29. augustā (pamatakmeņa ielikšanas diena) un beidza 1907. gada 7. novembrī (baznīcas iesvētīšanas diena). Nikolaja baznīca bija lielākais luterāņu dievnams Zemgalē. Tajā atradās pusotra tūkstoša sēdvietu, bet draudze bija viena no pirmajām latviešu draudzēm, kas no impērijas Iekšlietu ministrijas saņēma noteiktas pašvaldības tiesības. 1910. gadā tika uzstādīts altāris ar mākslinieka Romana gleznu “Jēzus parādās Marijai Madaļai”.
Baznīcu varēja atjaunot
Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas valsts dibināšanas draudze vairs nesasniedza pirmskara apmērus, taču tās dzīve ritēja nosvērti un stabili. 1930. gadā mācītājs Jānis Reinhards dāvināja baznīcai unikālu septiņžuburu svečturi, kas bija īpašs altāra greznums. Pie dievnama sienas bija novietotas piemiņas plāksnes Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušajiem draudzes locekļiem. 1937. gada 14. novembrī, baznīcas trīsdesmit gadu pastāvēšanas svētkos, tā tika pārdēvēta par Svētās Vienības baznīcu. Jāpiebilst, ka dievnama nosaukumam savu domu bija pielicis arī valsts vadītājs Kārlis Ulmanis. Šajā laikā draudzē bija 7356 locekļi.
Pēdējais dievkalpojums Svētās Vienības baznīcā notika 1944. gada 23. jūlijā. Draudze pūtēju orķestra pavadībā dziedāja “Saulīt tecēj” tecēdama”, bet pilsētā jau bija dzirdama lielgabalu duna. Pēc dažām dienām bēgļu gaitās devās mācītāji O.Krauklis un A.Gulbis. Karadarbības dēļ jūtami cieta baznīcas ēka, taču biezie mūri bija saglabājušies. Vienīgais mācītājs, kas pēc kara palika Jelgavā, bija Alfreds Gross. Viņš centās panākt Svētās Vienības draudzes baznīcas atjaunošanu. Tomēr okupācijas vara lēma citādi. 1954. gadā ar padomju armijas tehniku dievnama mūri tika sagrauti un aizvesti uz Jelgavas lidlauku.
