45,5 procenti respondentu atzīst, ka Latvijā vajadzētu atjaunot obligāto karadienestu visiem jaunajiem vīriešiem, noskaidrots socioloģisko pētījumu kompānijas SKDS pētījumā. Notikumi Ukrainā atjaunojuši diskusiju par valsts drošību – arvien biežāk ieskanas ideja, ka obligātais militārais dienests jāatjauno desmit gadu pēc tā atcelšanas un pārejas uz profesionālo armiju.
Vilnis Veinbergs, atvaļināts NBS virsnieks
Obligātais militārais dienests ir ļoti būtisks sabiedrības patriotiskās audzināšanas instruments. Ideālā variantā jauniem cilvēkiem, dienot savas valsts bruņotajos spēkos, nostiprinās un vairojas lepnums par savu zemi, par tās bruņotajiem spēkiem. Tas viss sasniedzams ar nosacījumu, ja valsts bruņotie spēki ir moderni, pasaulē atpazīstami ar kvalificētiem un pieredzējušiem speciālistiem. Mums ir, ar ko lepoties, jo Latvijas militāro speciālistu sniegums miera uzturēšanā ir augstu novērtēts un atzīts par kvalitatīvu. Lai gan būtu diezgan naivi uzskatīt, ka mūsu Nacionālie bruņotie spēki ir nodrošināti pēc augstākajām militārajām prasībām un standartiem.
Reālajā dzīvē, vērtējot un salīdzinot profesionālās armijas un obligātā militārā dienesta karavīru sagatavotību, saskatāmas būtiskas atšķirības. Profesionālā dienesta karavīrs, apgūstot nepieciešamās iemaņas, plāno tās ilglaicīgi realizēt savu pienākumu pildīšanai un pašsaprotami ir tendēts uz izaugsmi. Savukārt tikai retais obligātā dienesta karavīrs plāno turpināt dienestu jau kā profesionālis. Līdz ar to jautājums ir par motivāciju kvalitatīvi apgūt profesionālās iemaņas un būt gatavam aizsargāt valsti no iespējamiem ārējiem agresoriem.
Vai mums nepieciešams obligātais militārais dienests? Es uzdotu citu jautājumu. Proti, vai valsts ir gatava atbildīgi veikt izmaiņas izglītības sistēmā un, sākot jau ar pirmsskolas vecumu, skaidri norādīt Latvijas iedzīvotāju patriotiskās audzināšanas vadlīnijas.
Oskars Karls, 502. jaunsargu vienības instruktors
Valstī vajadzētu atjaunot obligāto karadienestu. Tas meitenēs un zēnos ļautu ieaudzināt mīlestību pret savu zemi, kā arī liktu jauniešiem apgūt disciplīnu, kas mūsdienās bieži ir problēma. Protams, obligātā dienesta atjaunošana pozitīvi vērtējama būtu tikai tad, ja tas tiktu realizēts kvalitatīvi, mācību un vadošajiem spēkiem vajadzētu būt profesionāļiem.
Diemžēl cilvēkos bieži doma par obligātu dienestu armijā izraisa negatīvu reakciju iepriekšējās pieredzes dēļ. Runas par ietekmēšanu karadienestā tomēr būtu jāatstāj pagātnē. Obligātais dienests gan veicinātu patriotismu, gan stiprinātu valsts drošību un arī palielinātu darbavietu skaitu.
Godīgi jāatzīst, ka tagad no jauna izveidot obligātā militārā dienesta sistēmu būtu ļoti grūti. Domāju, igauņi ir ieguvuši, jo viņi to nelikvidēja. Igaunijā vēl joprojām jaunieši tiek iesaukti armijā. Lai Latvijā atkal izveidotu obligātā karadienesta sistēmu, ļoti daudz kas jāmaina un jāiegulda līdzekļi.
Juris Semjonovs, dienējis vienā no pēdējiem iesaukumiem obligātajā militārajā dienestā
Dienēju no 1997. līdz 1998. gadam Jelgavā, sardzes pulka saimniecības vadā biju šoferis. Sardzes pulka pienākumos ietilpa abu Jelgavas cietumu apsargāšana.
Kad savulaik saņēmu pavēsti par iesaukumu, domas izvairīties nebija, apzinīgi devos armijā. Vienā ziņā varu to uzskatīt par īpašu dzīves skolu. Šādā iesaukumā tika savākti 18 un 19 gadu veci jaunieši, kuriem jāiemācās sadzīvot visiem kopā. Turklāt kādam no jauniešiem tiek iedota lielāka vara – komandēt un izrīkot citus.
Es par savu armijas pieredzi nevaru īpaši sūdzēties, jo biju to trīs četru iesaukto vidū, kam bija vidējā izglītība, un to septiņu astoņu pulkā, kas ieguvuši autovadītāja apliecību, kā arī pirms tam biju aktīvi nodarbojies ar sportu. Filozofiski raugoties, daudzus mūsdienu jauniešus vajadzētu iesaukt armijā, jo ne viens vien sadomājies, ka ir varens. Viņiem derētu mazliet izbaudīt kārtību un reglamentu.
Problēma ir tā, ka daļai toreiz iesaukto bija zems izglītības līmenis, un, domāju, ja tagad atjaunotu armiju, jauniešiem, kas tur nonāktu, problēma būtu tā pati. Ja tādiem iedod rokās šaujamo un vēl kādu pasludina varenāku par pārējiem, nekas labs nav gaidāms. Vienam otram reizē ar mani dienējušajiem bija arī problēmas saprast, ka dienests ir īslaicīgs un arī tur iegūtā vara nav mūžīga. Reālajā dzīvē bija jāsamierinās, ka neviens viņu pavēlēm vairs nepakļausies. Obligātais dienests bija labs starts tiem, kas gribēja veidot militāro karjeru, pārējiem atlika meklēt savus plusus šajā pieredzē. Visgrūtāk gāja fiziski vājajiem, jo nebija viegli izpildīt prasības.
Ja visaptveroši izvērtē, domāju, Latvijā obligātais karadienests nav nepieciešams. Es, piemēram, otrreiz armijā nedotos. Nevēlētos arī, lai manu dēlu iesauc. Drīzāk vajadzētu meklēt veidus, kā iedzīvotājos vairāk ieaudzināt patriotismu, tad vajadzības gadījumā ne viens vien būs gatavs brīvprātīgi aizstāvēt savu valsti.
