Kāpēc tajā naktī Dieviņam vajadzēja pagriezt «Audi 80» stūri? Ceļš noteikti bija slapjš. Varbūt pat nevaram vainot Likteni. Taču neviena cita, ko vainot, nav.
Kāpēc tajā naktī Dieviņam vajadzēja pagriezt “Audi 80” stūri? Ceļš noteikti bija slapjš. Varbūt pat nevaram vainot Likteni. Taču neviena cita, ko vainot, nav. Daudziem šobrīd ir tik ļoti, ļoti smagi un vainīgo atrast šķiet tik vienkārši. Sauksim viņu par Likteni, Dievu vai kā nu kurš vēlas. Patiesība ir nepielūdzama un viena – Mumiņa vairs nav…
Grūti, bet tomēr gribas izzināt tos daudzos “kāpēc?”, kas jautājami nevis policijai un ekspertiem, bet gan Dieviņam. Vai Viņa nodoms bija ļaut šim cilvēkam mirt jaunam? Jā, Mumiņš dzīvoja ātri un paspēja padarīt tik ļoti daudz. Citi to nepaveiktu pat simts gados. Bet – vai viņam nevarēja atļaut padarīt vēl vairāk? Vai katram no mums uz zemes ir misija, pēc kuras izpildīšanas pienāk brīdis, kad uz ekrāna parādās uzraksts “Beigas”? Jautājumu ir pārāk daudz. Diezin vai kāda atbilde spēs mierināt Mumiņa tuviniekus.
Varbūt viņam tagad ir labāk, nekā bija šeit, pie mums? Kāda ir cilvēka sūtība uz zemes? Būt laimīgam pašam vai tomēr darīt prieku citiem? Vai mūziķi rada, laimes pārņemti? Runā, ka ne. Bet arī uz šo jautājumu mēs patieso atbildi nevarēsim uzzināt.
“Prāta vētras” dziesmas tagad šķiet tik skumjas. Visas. Laukā izspraucas nekad neiedomāti zemteksti, agrāk jautrie vārdi iegūst pavisam citu jēgu. Dzīve turpinās, bet, šķiet, “Prāta vētru” bez skumjām klausīties nevarēsim vairs nekad.
“Vai debesīs ir futbola laukums?” gribas jautāt Dievam, zinot, ka starp mums vairs nav Mumiņa. Un vēl gribas noskaidrot, vai tur, augšā, ir kāds, ar ko viņam uzspēlēt šahu un sirsnīgi aprunāties?
Jo citādi viņam tur būs mazliet, mazliet garlaicīgi.
