Laikā, kad mobilie sakari un saziņa virtuālajā vidē jau ieņēmuši šķietami nesatricināmas pozīcijas, atrodas arī pa kādam, kas gatavs no dažādām pozīcijām šos sasniegumus un to lietderīgumu nopietni apšaubīt.
Laikā, kad mobilie sakari un saziņa virtuālajā vidē jau ieņēmuši šķietami nesatricināmas pozīcijas, atrodas arī pa kādam, kas gatavs no dažādām pozīcijām šos sasniegumus un to lietderīgumu nopietni apšaubīt.
Viens no šādiem «tehnoskeptiķiem» ir arī Templas (ASV) universitātes Biznesa un menedžmenta fakultātes mācībspēks Neds Koks, kas vienlaikus ir arī E-kolaborācijas izpētes centra direktors. Norobežojoties no priekšrocībām, ko dod sazināšanās elektroniskajos tīmekļos, doktors savos ar pētījumiem pamatotajos uzskatos paliek konservatīvs, paužot pārliecību, ka cilvēks nav radīts tam, lai sazinātos elektroniski.
«No evolūcijas teorijas pazīstams tā sauktais «atkārtotās izmantošanas» princips, kas paredz, ka saziņas nolūkos cilvēkam jāizmanto dabas dotie «līdzekļi» jeb vienkārši – mute un balss,» ir pārliecināts N.Koks. «Jau trīs līdz piecus miljonus gadu pastāv šis «aci pret aci» komunicēšanās veids. Tas liecina par mutvārdu komunikācijas izkoptību, kā arī mūsu bioloģiskā aparāta ideālu piemērotību šim saziņas veidam.»
N.Koks ir pārliecināts, ka mūsdienās ierastie saziņas veidi, neredzot sarunas partneri, ievērojami notrulina cilvēku tiešās komunicēšanās spējas, un atgriešanās «normālā līmenī» prasa zināmu laiku. Tas, domājams, varētu būt teorētiski, jo cilvēku daļa, kas sazinās tikai un vienīgi ar interneta starpniecību, tā kā nevarētu būt pārāk liela. Turklāt diezgan muļķīgi būtu pārmest elektroniskā pasta izmantošanu cilvēku daļai, kas sazinās ar tiem, kurus sasniegt tieša kontakta veidā tajā brīdī nav iespējams.
«Piemēram, telefons mums ļauj izmantot savu balsi,» turpina N.Koks. «Telefona sarunā tās dalībnieki piedalās vienlaikus, tātad tam, ko pasakām, tūlīt seko adekvāta reakcija, vārdu sakot, pastāv atgriezeniskā saite. Citādi ir ar elektronisko pastu, tur kvalitatīva komunicēšanās prasa lielāku piepūli.»
Doktors N.Koks veicis arī pētījumu, kura laikā salīdzinājis divdesmit grupu izpildīto komplekso testu, ar pusi no tām sazinoties tieši, ar otru pusi – ar e-pasta starpniecību. Secināts, ka laiks, kas nepieciešams e-pastu izmantojušajiem, lai nosūtītu noteiktu daudzumu informācijas (šķiet, laiks, kas nepieciešams rakstīšanai, nav vispār ņemts vērā vai arī visi testētie bijuši lēnrakstītāji), ir piecas līdz piecpadsmit reizes lielāks salīdzinājumā ar to pašu domu pavēstīšanu sarunā. Elektroniskā pasta lietotājiem tikušas novērotas arī zināmas saziņas problēmas. Rezultātus komentē pētījuma autors: «Parasti sarunas laikā mēs pārmijam simtus, pat tūkstošus vārdu. Ja izmēra laiku, kas patērēts sarunai, un pēc tam to pašu sarunu mēģina īstenot ar e-pasta palīdzību, pats par sevi saprotams, ka pēdējā gadījumā nepieciešamais laiks būs ievērojami ilgāks.»
Kokaprāt, spēja mācīties, kas cilvēkam ir augstākā visā dzīvo būtņu pasaulē, kalpo par mūžīgu argumentu tam, lai ar laiku pamazām attālinātos no tiešas kontaktēšanās. «Ja mēs lietotu e-pastu komplicētām sarunām daudzus gadus no vietas un izvairītos no tiešajiem kontaktiem, mēs acīmredzot kļūtu par e-pasta lietošanas speciālistiem, bet vienlaikus neiedomājami pavājinātos mūsu spēja, piemēram, sakarīgi sarunāties. Taču daba jau ir iekārtojusi tā, ka tieksme uz tiešu kontaktu pavisam nepazustu.»
Kur šis process mūs var novest? Doktors N.Koks tic, ka masveidā nonāksim pie tā, ka elektroniskās komunikācijas tiks maksimāli pietuvinātas tiešajam kontaktam. Par to, ka šo ceļu jau esam sākuši iet, liecina kaut vai videokameru lietošana interneta sarunās – galu galā sarunas biedra videoattēls tomēr ir kas vairāk nekā tikai rakstu zīmes.
«Kāds ir tā iemesls?» Koks jautā un tūlīt arī pats atbild: «Tiešā kontaktā sazināties ir vieglāk. Arī tad, ja «aci pret aci» saziņa ir virtuāla.»
Nobeigumā der atgādināt amerikāņu apspēlēto zinātnisko paradoksu – moderno tehnoloģiju rītausmā tika prognozēts, ka laikā, kad cilvēkiem būs savas e-pasta kastītes, mobilie tālruņi, peidžeri un automātiskie atbildētāji, mazāk laika vajadzēs patērēt saziņai. Realitātē tika pierādīts pretējais, jo laika patēriņš, lai atbildētu uz visiem zvaniem un informācijas sūtījumiem, izrādījās lielāks.
