Esam tik tālu aizdzīvojušies, ka pašmāju vides aizstāvji nolēmuši starptautiski sūdzēties par vietējo «buržuju» sistemātiskajām nelikumībām Baltijas jūras kāpu aizsargjoslās.
Esam tik tālu aizdzīvojušies, ka pašmāju vides aizstāvji nolēmuši starptautiski sūdzēties par vietējo “buržuju” sistemātiskajām nelikumībām Baltijas jūras kāpu aizsargjoslās. Prezentējot pētījumu par piekrastes aizsargjoslu aizsardzību Baltijas jūras reģionā, Koalīcijas par tīru Baltiju pārstāvis Jānis Matulis paziņoja, ka “mēs strādāsim pie tā, lai piekrastes jautājumi tiktu regulēti, iespējams, ar sankcijām, no Eiropas institūcijām, tostarp Eiropas Komisijas”. Šādas rīcības iespējamība, protams, nedara godu, taču, ņemot vērā samilzušās problēmas, starptautisks spiediens patiešām sāk šķist par efektīgu instrumentu neizdarību sakārtošanai.
Var pieļaut, ka Matuļa “uzbraucieni” ir tikai vienas vai vairāku sabiedrisko organizāciju apzināts sabiedrisko attiecību triks. Tomēr to var arī traktēt kā savdabīgu izmisuma soli, lai iekustinātu stagnāciju kāpu aizsargjoslu problēmu risināšanā. Problēmas būtība Latvijas situācijā ir ļoti prozaiska: Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjosla saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir vismaz 300 metru, bet pilsētās un ciemos – vismaz 150 metru. Tas nozīmē, ka šajā joslā nedrīkst notikt nekāda jauna būvniecība, taču tā notiek.
Konkrētā jūras krastā esošā pagasta amatpersonas regulāri pārkāpj likumu, ļaujot “biezajiem” būvēties aizsargjoslu teritorijās. Turklāt šāds solis tiek rafinēti attaisnots – ieguvēji no tā būs visa sabiedrība, jo, redz, skaisto “piļu” būvētāji ar nodokļiem ievērojami papildinās pagasta budžetu. Neoficiāla informācija bieži gan liecina, ka šāda rīcība papildina budžetu tikai atbildīgajām amatpersonām…
Kaut gan eksperti jau vairākus gadus ir norādījuši uz kāpu aizsargjoslu reglamentējošo tiesību aktu pretrunīgumu, tomēr praktiski maz kas ir mainījies. Tai skaitā daudzi pagasti vēl aizvien var justies visvareni, jo pret viņu patvaļīgo darbību, sniedzot būvatļaujas aizsargjoslās pa labi un kreisi, joprojām nav vērstas nopietnas sankcijas. Tiesa, tuvu tam, lai būtu pirmais nopietnais precedents, bija iepriekšējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Ivara Gatera laikā, kad pastāvēja ļoti reāla iespēja atlaist Lapmežciema Padomi. Taču nepaspēja, jo mainījās valdība un līdz ar to intereses, respektīvi, Saeimas deputāti aizbrauca uz Lapmežciemu, uz pagasta rēķina kopā ar vietējām amatpersonām papusdienoja, un visi sarežģījumi acumirklī pazuda.
Bez tiesiskas nesakārtotības kāpu aizsargjoslu kontrolē valda arī institucionāla nesakārtotība. Faktiski kāpu aizsargjoslu jautājums atrodas piecu ministriju kompetencē: Vides ministrijai ir vides jautājumi, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai – teritorijas plānošanas jautājumi, būvniecība ir Ekonomikas ministrijas paspārnē, meži un daļēji pludmales ir Zemkopības ministrijas pārraudzībā un, visbeidzot, zemes un īpašuma tiesību jautājumi, kas arī cieši saistīti ar aizsargjoslām, ir Tieslietu ministrijas kompetencē. Šāda kompetenču sadrumstalotība, protams, rada jukas, tāpat kā jukas rada daudzkārt grozītais un dažādi interpretētais Aizsargjoslu likums.
Lūgums pēc starptautiskas iejaukšanās aizsargjoslu problēmu risināšanā, bez šaubām, negatīvi varētu ietekmēt Latvijas tēlu. Taču, no otras puses, ir zināmas centrālās atbildīgās institūcijas, kuru realizētā neefektīvā un nesakārtotā aizsargjoslu politika ir izsaukusi šādas negatīvas sekas.
