Pēc ES galotņu tikšanās Tamperē būtu laiks paskatīties uz sevi kā pieklājas. Padomjlaiku pāraudžu vidū neesam vakarējie.
Pēc ES galotņu tikšanās Tamperē būtu laiks paskatīties uz sevi kā pieklājas. Padomjlaiku pāraudžu vidū neesam vakarējie. To atzīst brīvās Eiropas augsti varasvīri un piedevām informācijas līdzekļi, kuriem vēl nesen šķita, ka pārtiekam no sēnēm un korumpētu birokrātu pabirām, par ko joprojām zūdāmies uz nebēdu. Tiesa, slikti dzīvojam, bet Ameriku neatklāsim, apgalvojot, ka nedzīvojam Āfrikā, un pat «štatos» var dzīvot slikti, negribot saprast – cik slikti. Kam labāk paliek no atziņām, ka valdībai jāiet pie velna, nevis uz Eiropu? Būs vien jāatklāj Amerika. Bet, kam pašu mājās viss ir viens un slikti, uz Eiropu velk visvairāk: tikai dzīvot, ne jau iet.
Tieši bailēs no tādiem jau tapa ES – skaidri un gaiši nosakot, kur Eiropa sākas, kur beidzas. Ar ģeogrāfiju tam maz sakara, ar labas dzīves mērauklām – krietni vairāk. Bet visvairāk – ar visur izsenis praktizēto pasaules dalīšanu savējos un barbaros, lai pasargātu pašu labumus no klaidoņiem un pašlabuma meklētājiem. Daudz runāts, salīdzinot, cik tādi integrēti atbilstoši eiropeiskās civilizācijas modernajām un antīkajām versijām. Vēl vairāk pārspriests par ES kā dažādu utopiju reālijām uz Vecās pasaules norieta pareģojumu fona. Vienalga, kā vienotās Eiropas ideja iemiesojas pasaulīgi reālā lielvarā, jebkura vara sevi piesaka un atražo noteiktos mītos un dievībās, ko tagad pieņemts dēvēt par noteiktas sabiedrības vērtībām. To bijāšanu, tāpat kā aizlaikos, nosaka likums, atšķirības, protams, būtiskas, ir tikai ticībai pievēršanas jeb likumdošanas kārtībā. Te nu nonākam pie tā sauktās ES likumdošanas standartiem jeb mērauklas potenciālo dalībvalstu atlasei. Lieki piebilst, ka šie kritēriji ir tikpat skrupulozi kā ES birokrātiskais aparāts un vienlaikus plaši interpretējami. To savās misijās kandidātvalstīs diemžēl bieži izmanto paši ES legāti. Tādēļ nav jābrīnās, ka integrācijas process ir gana ilgstošs un grūti prognozējams, neizslēdzot jautājumu – kā vārdā?
Pamatos it kā skaidrs: labākas dzīves dēļ. Mazāk – Latvijas valstiskuma garantiju dēļ, jo tas vairāk būtu iestāšanās NATO pamatmotīvs, un šis process var izrādīties vēl ilgstošāks.
Vai tomēr tirgus ekonomiku nevaram nodrošināt bez ES artavām? Vietējie eiropskeptiķi apgalvo, ka ES tirgus nežēlīgā konkurence postīšot Latvijas ekonomiku un resursus, bet eirocentralizētā likumdošana un pārvalde paralizēšot pašmāju varas aparātu. Tādēļ vajagot vienotu Baltijas ekonomikas un administratīvo apriti, lai izdzīvotu divu lielvaru ietekmes sfēru krustcelēs.
Izklausās labi, bet jau tagad skaidrs, ka nekā tamlīdzīga nebūs, jo mūsu kaimiņiem vilciens uz ES jau aizgājis. Šādai prātošanai ir jēga tikai tādēļ, lai liktu tautai izšķirties – būt ar seju vai ar muguru pret vakariem. Jo vairāk tas nozīmē likt izprast valdības politiku, kas, paldies Dievam, pašlaik ir eirocentriskāka nekā jebkad, nevis stihiski reaģēt uz atsevišķiem lēmumiem vai populistiskiem žestiem, ES vai kā cita sakarā solot putras kalnus.
Iestāties ES nepieciešams galvenokārt investīciju dēļ, kuras citādi piesaistīt neizdosies un bez kurām nav iedomājama nevienas nozares sakārtošana. Valstij kapitālieguldījumiem naudas nav un nebūs, ja vien pēkšņi Dzintarjūrā neuzradīsies Kuveitas cienīgas naftas krātuves.
Protams, Eiropā tikšana sola vēl citus labumus, par ko gan būs arī jāmaksā – vispirms ar piekāpšanos nacionālajos jautājumos. Taču aplēses, vai dalīt ES «atmaksāsies», vairāk iederas šauros politiskās reklāmas rāmjos. Objektīvi var apgalvot tikai, ka alternatīvu nav, ja vien agri vai vēlu negribam attapties zem Austrumu brāļa ķepas. Tāpat nevajadzētu aizmirst, ka vairāk par simpātiskām vīzijām ES tapa vienota Eiropas tirgus labad, lai pretotos ASV un Dienvidrietumāzijas analogu ekspansijai un uzlabotu vispirms jau ekonomisko valdīšanu Vecajā pasaulē. Ja gribam dzīvot pēc pirmās brīvvalsts scenārija, jārēķinās, ka Latvijas eksports ES virzienā arvien vairāk tiks bloķēts, nevis veicināts, ko pašmāju ražotāji izjūt jau šodien. Tikai iestāšanās ES dod cerības pa īstam ielauzties šajā slēgtajā lokā. Taču tas nebūt automātiski negarantē Latvijas tirgus aizsardzību, jo vairāk – dzīves līmeņa celšanos. Arī ES dalībvalstis savstarpēji konkurē. Turklāt, Savienībai paplašinoties, var prognozēt būtisku lielvaras aparāta struktuarizēšanos. Nebūdami īsti gatavi ES politikai, būsim Savienības nomale – faktiski ārpus ES stratēģiskās lemšanas.
Tātad Eiropā tikšana vienlīdz atkarīga gan no iekšpolitikas, gan no ārpolitikas faktoriem. Ārpolitikā svarīgākais ir izveidot tādu darba grupu, kas iestāšanās sarunās nepakļautos eirodiplomātijas spiedienam, vienlaikus saglabājot paātrinātas integrācijas perspektīvas. Turpretim pašmāju varas uzdevums ir adekvāti reaģēt uz Eiropas Komisijas prasībām un rekomendācijām, kuru būs arvien vairāk. Eiropeizēties pieklātos vispirms jau kašķīgajām un autoritāri svētajām partijām, kuras disputos un valdīšanā līdz šim partejiskās intereses lobējušas vairāk par valstiskajām. Ar pašreizējā varas aparāta cienīgu rīcības un korupcijas līmeni Eiropā nav ko meklēt – pat ja citām kandidātvalstīm neies labāk. Tā, piemēram, nav pamata kavēties ieviest tā sauktos legālās prezumpcijas noteikumus visās valsts pārvaldes un tieslietu pozīcijās, kas katram pašam liktu pierādīt savu ienākumu vai lobiju likumību. Jo vairāk Eiropā iešana liks ieviest korekcijas valdošo partiju programmās, precīzi nosakot eirocentriskuma prioritātes, nevis priekšvēlēšanu kampaņās mānīt tautu ar abstraktu kompromisu iestāšanās sarunās pareģojumiem. Skaidrs, ka EK, labi zinot, ka diktē noteikumus, ne visur piekāpsies.
Pēc Tamperes vienošanās visai droši paredzams, ka decembrī Helsinku samitā nolems sākt sarunas par Latvijas iestāšanos ES. Jo būtiskāk no šīs vienošanās izriet, ka visai principiāli mainījusies ES paplašināšanas taktika. Pirmkārt, noteikts pirmo kandidātvalstu uzņemšanas termiņš (2002. gads); otrkārt, faktiski netiks ņemts vērā kandidātvalstu dalījums grupās, runājot ar katru valsti atsevišķi. Protams, tas nebūs gluži cēls žests. Tā būs EK vēlme Balkānu krīzes ietekmē paātrināt Dienvideiropas valstu integrāciju – tātad – tīri politisku apsvērumu labad, uz ko Latvijai velti cerēt. Bet, tā kā esam atzīti par līderiem otrās kategorijas valstu grupā, varam rēķināties ne vien ar labākām starta pozīcijām, bet arī ar iespēju pašiem reāli sarunas paātrināt. Tātad slīpēto ES birokrātiju noliksim pie vietas atkarībā no tā, kā tiksim kārtībā ar savējo.
