Kaut gan vērtību sistēma ir bijusi adekvāta politiskajiem procesiem un šodien jau ir redzama citā kvalitātē, šķiet interesanti izsekot to attīstības posmiem un noskaidrot, kāda tā bija vakar, kāda tā ir šodien un kāda tā varētu būt rīt.
Katras tautas identitātes zīme ir tās vērtību komplekss, kas noteiktā laika periodā tajā ir pastāvējis. Kura vērtība katrā periodā dominē – tas ir atkarīgs no vēsturiskā progresa. Ir mūžīgas vērtības, proti, mīlestība, uzticība un citas, bet mēdz būt arī laicīgas, kuras, laikam ritot, izbāl. Mēs radām vērtības. Laiks ir radījis un rada latviešu sabiedrības vērtību sistēmu, kas orientēs mūsu tautas dzīvi.
Kaut gan vērtību sistēma ir bijusi adekvāta politiskajiem procesiem un šodien jau ir redzama citā kvalitātē, šķiet interesanti izsekot to attīstības posmiem un noskaidrot, kāda tā bija vakar, kāda tā ir šodien un kāda tā varētu būt rīt. Lai labāk izprastu jebkuras sabiedrības vērtību skalu, ir jāapskata tās ekonomika, kultūra un cilvēku savstarpējās attiecības.
Pirmās republikas zieds un labie Ulmaņlaiki
Tautas vērtības visspilgtāk izpaužas tai svarīgos vēsturiskos brīžos. Latviešu tautas vērtību kopums nobriedušā formā sevi pieteica ar jaunlatviešu kustību, kad sevi apliecināja latviešu progresīvā inteliģence (Kr.Valdemārs, J.Alunāns, A.Kronvalds). Galvenās mūsu tautas vērtības saistītas ar kultūru. Arī Latvijas neatkarības ideja izauga no domas par kultūrnacionālo autonomiju. Tā jau no 1917. līdz 1918. gadam latvieši, izmantojot vēsturisko situāciju, pieteica savas pretenzijas uz suverenitāti. Tieši šie divi gadi un vēl brīvības cīņu laiks ļāva latviešiem apzināties savu nacionālo identitāti un tautas vēlmi pēc pašnoteikšanās. To veicināja latviešu saliedētība vairākās sociālpolitiskajās kustībās, kas bija priekšnoteikums jaunai vērtībai latviešu tautā – valstiskajai suverenitātei. Jaunizaugusī tautas nacionālā apziņa ātri vien apsīka tirgus ekonomikas dubļos. Tieši tāpēc pirmās republikas laikā pilsoniskā apziņa bija fragmentāra un galvenokārt balstījās uz vienotību kulturālos pasākumos, jo politiskās pārliecības nesakritība, bet vēlāk vadoņa kulta cildināšana neveicināja demokrātiskas pilsoniskās apziņas veidošanos latviešos.
Savukārt ekonomiskajās attiecībās valdīja cita vērtība – pragmatisms. Visi rīkojās pēc izdevīguma principa, bet attieksme pret ekonomisko sistēmu bija atkarīga no katra slāņa labklājības stāvokļa.
K.Ulmaņa valstī realizētā saimniecības atbalsta politika cēla vispārējo labklājību: tā nobrieda ticība «stingras rokas» (atkal jauna vērtība) politikai, kas balstījās
uz autoritāti, nevis uz iepriekšējām demokrātiskām vērtībām.
Sabiedrības vērtību skalā nostiprinājās ticība valstij un tās institūcijām tieši autoritārā režīma apstākļos, jo parlamentārais periods nebija izturējis pārbaudījumu.
Apskatot kultūru kā sabiedrības vienojošo faktoru 20. – 30. gados, jāatzīst, ka tā bija centrālā vērtība. Jau 1920. gadā dibinātais Kultūras fonds bija apliecinājums, ka kultūra būs jaundibinātās valsts prioritāte, tāpēc 20. – 30. gadi Latvijā iezīmējās kā kultūras uzplaukuma periods. Īpaša nozīme šajā laikā bija izglītībai, jo pēc brīvības cīņām latvieši bija sapratuši, ka «jāmācās dzīvot brīvībā un pašu veidojamā valstī».
20. gadi bija laiks, kad traucās studēt visi, kas jutās jauni. Valdīja uzskats, ka ir kauns būt jaunam un nestudējušam. Jaunā kvalitātē sevi pieteica literatūra, grāmatniecība un teātri, bet akadēmiski miermīlīgā reālisma vietā stājās ekspresionisms. Sabiedriskā doma ļāva dibināt neskaitāmus pašdarbības pulciņus, grāmatu apgādus, orķestrus un mākslas galerijas. Tas ir apliecinājums, ka bez materiālajām vērtībām pastāvēja arī citas prioritātes.
Pievēršot uzmanību cilvēku savstarpējām attiecībām 20. – 30. gados, jāakcentē, ka arī tajās dominēja pragmatisms. Tas izskaidrojams ar sabiedrības noslāņošanos, kuru veicināja tirgus ekonomikas principi. Ikdienas attiecībās šie sociālie slāņi bija diezgan noslēgti un pārsvarā kontaktējās tikai ar savam slānim piederīgajiem. Katrs indivīds centās nokomplektēt pēc iespējas izdevīgāku paziņu loku, kas stimulēja tirgus attiecību uzplaukumu arī starp paziņām. Naudai bija gandrīz primāra nozīme, īpaši augstākajos sabiedrības slāņos, bet strādnieki un lauksaimnieki tika mierināti ar labvēlīgu sociālo un atbalsta politiku. Domājams, ka cilvēku vērtību kopums šajā laika periodā bija līdzīgs mūsdienu pragmatiskajai ikdienai.
Visiem pēc nopelniem un katram pēc vajadzībām
Komunisma celšana Latvijā jau no1940. līdz 1941. gadam no latviešu tautas prasīja revolucionāru vērtību maiņu, kas pirms tam nebija nedz izjusta, nedz arī redzēta.
Uzreiz jāakcentē, ka šīs vērtības latviešu tautai tika uzspiestas kā garīgā (masu psihoze, viena uzskata dominante), tā arī klaji fiziskā ceļā(deportācijas, terors un aresti pretpadomiski noskaņoto iedzīvotāju vidū).
Komunisms, pirmkārt, jau mainīja latviešu sabiedrības vērtību sistēmu ekonomiskajā jomā, proti, agrāk pastāvējušais privātīpašums kļuva par kolektīvā īpašuma formu. Taču jāpiebilst, ka kolektīvisms dominēja lielākajā daļā dzīves sfēru. Līdz ar to sabiedrībā veidojās kolektīvā vērtību apziņa, citiem vārdiem, ja tu nedomāji tāpat kā partija, ja tu nedzīvoji un nedarīji, kā grib partija, tad tu biji «autsaiders», tad tu biji «buržujs» un trūdošā imperiālisma piekritējs. Turpinot par ekonomiku, jāteic, ka, atšķirībā no 20. – 30. gadu Latvijas, nauda kā reālas bagātības mērs LPSR sabiedrības vērtību sistēmas hierarhijā stingri kritās un praktiski kļuva tikai par norēķināšanās līdzekli, izslēdzot iespēju tai kļūt par pārākuma simbolu. Patiesībā pats jēdziens «bagātnieks» bija devalvējies sabiedrības vērtību apziņā. LPSR laikā sabiedrības vidū īpašu vērtību ieguva pateicības raksti un ordeņi triecienniekiem un darba varoņiem, tādēļ cilvēku vērtību skalā augstāk tika vērtēti tie cilvēki, kuru pelēcīgos uzvalkus rotāja neskaitāmi ordeņi.
Runājot par kultūras sfēru, jāatzīst, ka arī tajā nevarēja iztikt bez kolektīvisma elementiem, respektīvi, dažādās kultūras nozarēs visam bija jāatbilst PSKP noteiktajām normām (sociālistiskais reālisms, Komunistiskās partijas lomas absolutizēšana un tamlīdzīgi). Tomēr jāatzīst, ka, jau sākot ar 60. gadiem, daudzviet šī tendence mainījās, tā, piemēram, literatūrā ienāca I.Ziedonis, O.Vācietis, kuri uzdrošinājās kritizēt pastāvošo homo sovjeticus vērtību sistēmu. Tāpat jāatzīst, ka masu apziņā savu vērtību zaudēja kultūrvēsturiskie pieminekļi. Baznīcas pat nereti izmantoja kā kolhozos novāktās ražas glabātuves. Pilsoniskā apziņa bija viens no noteicošajiem sabiedrības vērtību sistēmas elementiem. Jāteic, ka īsti nav skaidrs, vai piederība padomju tiesību lokam bija tā laika sabiedrības vērtība, jo daudziem pat nebija nojautas, ko nozīmē padomju pilsonība. Tas bija pārāk abstrakts jēdziens, tādēļ ka par to runāja globālā skatījumā.
Lojalitāte valsts institūcijām bija svarīga vērtība, kas rādīja tautas uzticību valsts administrācijai. Latvijā līdz pat 80. gadu beigām bija viena vērtība – MASKAVA. Tā bija augstākais patiesības un taisnīguma etalons.
Atklāti runājot, savstarpējās attiecības tieši ierindas pilsoņu starpā, kuri nebija nedz LKP, nedz čekas darboņi, bija samērā harmoniskas. Tajās dominēja savstarpēja tolerance, jo visi taču bija materiāli līdzvērtīgi; materiālā dimensija sabiedrības iegribās nebija izteikta…
Taču komunistiskās ideoloģijas propagandas laikā Latvijā netika ievēroti trīs demokrātiskas sabiedrības principi: sociālais taisnīgums, brīvība un vienlīdzība.
No auseklīša – līdz tranzītbiznesam
Trešā atmoda Latvijā saistīta ar sociālekonomiski politiskām pārmaiņām, kas nepārprotami ietekmēja postkomunistiskās sabiedrības vērtību sistēmu.
Pirmā vērtība, kas sevi spilgti pieteica atmodas laikā, ir nacionālā pašapziņa. Raksturīgi, ka nacionālā pašapziņa ir vērtība, kuru pastāvīgi jāuztur tautas apziņā, citādi tā zaudē savu nozīmi, kā tas ir noticis arī šodien. Nacionālā pašapziņa kā vērtība spilgti sevi pieteica pārmaiņu laikos, kad katrs pionieris savu Ļeņina nozīmīti nomainīja pret auseklīti, bet sarkano kaklautu pret prievīti. Gandrīz katrs, kas sekoja politiskā procesa gaitai, centās iemainīt savas zamšādas kurpītes pret pastalām, bet zelta piekariņus pret mirdzošajām Nīcas tautastērpa brošām. Liela daļa šo aktīvistu, bruņojušies ar tautasdziesmu, bija gatavi mesties pret Lielā brāļa smago bruņutehniku. Šī pārspīlētība šodien liekas smieklīga, bet spilgtā nacionālās pašapziņas izpausme atmodas laikā bija priekšnoteikums mūsdienu politiskās un ekonomiskās elites veidošanās procesam. Nacionālās pašapziņas atplūdi iezīmējas uzreiz ar 5. Saeimas vēlēšanām, kad tautas atmodas kustība «Latvijas Tautas fronte» netika ievēlēta Saeimas sastāvā. Tūliņ pat kļuva skaidrs, ka ekonomiskās intereses ņems virsroku pār nacionālajām. Vēlāk noskaidrojās, ka šodien mūsu nacionālā pašapziņa ir saglabājusies tikai atsevišķos «Tubistu» saukļos un Latvijas hokeja izlases spēļu fragmentārajās 60 minūtēs.
Latviešus šodien var raksturot kā lielus individuālistus, kuriem nerūp kopējās intereses. Individuālisms tautā izveidojies vēsturiski, atrodoties nemitīgā konfrontācijā gan ar vāciešiem, gan ar krieviem. Šodien viena no mūsu lielākajām problēmām ir tieši tā, ka esam zaudējuši savas tautas vērtības apziņu. To apliecina mūsu nemitīgās nopūtas un vaidi: «Ak, ko tad mēs. Mēs tāda bāreņu tauta vien esam.»
Šodienas ekonomikā dominē divas galvenās vērtības. Pirmā ir privātīpašums. Privātīpašuma kā vērtības apzināšanās sekas ir likumsakarīgs individuālisms un sociālā noslāņošanās. Nereti ir vērojama parādība, ka indivīds, kuram ir privātīpašums, jūtas pārāks par to, kuram tā nav.
Naudas vērtības un privātīpašuma absolutizēšana latviešu sabiedrības vērtību sistēmā ir radījusi kādu pretrunīgu vērtību – utilitārismu (skatīšanās uz visu caur lietderības prizmu). Tas šodien ir jūtams gandrīz katrā dzīves sfērā. No vienas puses lietderīguma
princips ekonomikā ir izdevīgs, jo tas veicina attīstību. Taču no otras, ja šis princips iziet ārpus ekonomikas robežām un, ja, piemēram, kultūras aktivitātes naudīgākie indivīdi sāk skatīt tikai pragmātiski, tad jau netālā nākotnē valsts un tauta ir nolemta degradācijai: šāds utilitārisms ir destruktīvs.
Jāsaka, ka šodienas sabiedrības vērtību sistēma nav vēl īsti izveidojusies, t. i., tā ir tapšanas stadijā, ar ko ir izskaidrojama materiālisma dominante. Protams, ir arī nedaudz attaisnojama šāda latviešu sabiedrības vērtību orientācija, respektējot nestabilo sociālekonomisko situāciju mūsu valstī.
Tas, ka garīgās vērtības netiek pietiekami glorificētas, arī tikai apliecina šīs vērtību sistēmas veidošanās procesu, kurš ir paralēls valsts vispārējam attīstības līmenim.
Diemžēl pašlaik augstākā vērtība Latvijas sabiedrības vairumam šķiet nauda, un tas ir skumji. Protams, bez naudas jau nu nekādi nevar, taču vai tā spēs pilnvērtīgi attīstīt indivīda garīgo pasauli? Tas ir mūžsenais strīds starp divām atšķirīgām filosofijām – materiālismu un ideālismu. Šodien būtu visefektīvāk panākt abu to sintēzi.
