Latvijas valsts Agrārās ekonomikas institūtā šogad darbu ir sācis kooperācijas veicināšanas centrs, kura mērķos ietilpst kooperācijas attīstības sekmēšana un kooperācijas ideju popularizēšana Latvijā.
Latvijas valsts Agrārās ekonomikas institūtā šogad darbu ir sācis kooperācijas veicināšanas centrs, kura mērķos ietilpst kooperācijas attīstības sekmēšana un kooperācijas ideju popularizēšana Latvijā. Varbūt centra rīcībā esošā pozitīvā ārvalstu pieredze var noderēt arī mūsu valstī? Piemēram, par Norvēģiju.
Norvēģijā katrs sestais dzīvoklis pieder kooperatīvajām sabiedrībām. Katrs astotais norvēģis ir kāda dzīvokļu kooperatīva biedrs. Tas varētu nozīmēt, ka divas no katrām norvēģu ģimenēm ir tieši saistītas ar dzīvokļu kooperatīvu.
Pirmais dzīvokļu kooperatīvs Norvēģijā tika dibināts 1929. gadā, bet kooperācija īpaši uzplauka pēc Otrā pasaules kara. Patlaban Norvēģijā ir 3902 dzīvokļu kooperatīvi, kas apsaimnieko 238880 dzīvokļu.
Norvēģijas valsts politika veicināja iedzīvotāju iesaistīšanos dzīvokļu problēmas risināšanā, veidojot kooperatīvās sabiedrības. Mazāk nozīmīga nebija arī iedzīvotāju pašu atsaucība. Sadarbojoties ar privāto sektoru un kooperatīviem, valsts realizēja veselu pēckara dzīvokļu celtniecības programmu. Vēlāk arī kooperatīvi uzbūvēto dzīvokļu apsaimniekošana tika veikta uz kooperatīviem pamatiem. Ir izveidojies zināms lomu sadalījums starp valsti, pašvaldībām un kooperatīvo sektoru.
Valsts loma ir formulēt dzīvokļu (celtniecības) politikas mērķus, ieviest likumus un noteikumus, piedāvāt izdevīgus aizdevumus, veicināt pētījumus un izplatīt ar to saistīto informāciju.
Pašvaldību kompetence ir plānot un organizēt efektīvas celtniecības plānus, apgādāt ar dzīvokļiem ģimenes ar maziem ienākumiem.
Kooperatīvu un privātā sektora loma ir uzņemties piemērotu dzīvokļu plānošanu un celtniecību, administrēt, rekonstruēt un atjaunot lielāko daļu no valstī esošajiem 1,7 miljoniem dzīvokļu. Kooperatīvajām sabiedrībām patlaban tur pieder 14 procenti dzīvojamā fonda.
Kooperāciju dzīvokļu jomā var organizēt vairākos veidos. Norvēģu modelis ir viens no tiem. Tā pamatā ir triju līmeņu organizatoriskā struktūra: organizācijas biedri, kas apvienojušies 3902 kooperatīvos, kas savukārt apvienojušies 104 dzīvokļu kooperatīvu asociācijās, tās veido Norvēģijas Dzīvokļu kooperatīvu asociāciju. Asociācija būtībā ir kooperatīvs, kur katram biedram pieder noteikts paju skaits. Asociācijas galvenais uzdevums ir būvēt dzīvokļus, kamēr pēc tiem ir pieprasījums. Tajā, samaksājot nelielu iestāšanās maksu, galvenokārt iestājas personas, kas grib jaunus vai labākus dzīvokļus.
Kooperatīvu asociācija nolīgst arhitektus, kārto finansu lietas, uzrauga būvdarbus un kārto citus jautājumus. Katram jaunam dzīvokļu būvniecības projektam sākoties, tiek organizēts dzīvokļu kooperatīvs. Tajā iesaistās potenciālie šā nama iedzīvotāji, kas caur šo organizāciju saņem kredītu dzīvokļa celtniecībai. Parasti kredīta atdošanas termiņš ir 15 gadu. Kooperatīvs jaunuzceltajā mājā dzīvokļus nodod lietošanā saviem biedriem un līdz ar to kļūst par slēgtu organizāciju, kas ir šā nama reālais īpašnieks. Kooperatīva biedram ir tiesības dzīvot šajā mājā tik ilgi, kamēr viņš maksā īri un pilda statūtus.
Kāpēc norvēģi stājas kooperatīvā un nepērk dzīvokļus no būvuzņēmējiem vai dzīvokļu tirgū? Tāpēc, ka kooperatīva biedram pašam ir iespēja piedalīties mājas celtniecībā un apsaimniekošanā, lemjot gan par projektu, gan izmaksām, gan arī gūstot zināmu pārliecību, ka neviens cits no šā projekta neiedzīvosies. Zināma loma ir arī ilgtermiņa kredītiem, kas ļauj jaunceļamo dzīvokļu īpašniekiem iegūt līdzekļus projekta realizēšanai.
Savs labums tiek arī pašvaldībām: iedzīvotāji labākus dzīvokļus meklē nevis pie viņiem, bet kooperatīvā.
