Pazīstamie sporta apģērbu ražotāji arvien lielāku vietu atvēl tādu drēbjgabalu, apavu un aksesuāru ražošanai, kas domāti ne augstākiem rezultātiem stadionā vai skrejceliņā, bet vienkārši – ikdienai. «Nike» botas, «Pumas» soma vai «Adidas» cepurīte vēl nebūs pierādījums, ka pretimnācēja vai nācējs ir kādas slavenas komandas dalībnieks, tomēr vienu gan apliecinās – šim cilvēkam patīk sportisks stils.Skolā es nebiju ar sportu uz «tu», nereti atzīstas gan peldbaseinā, gan Ozolnieku veselības takā, gan ar slēpēm kalna galā vai pat Rīgas maratona finišā sastaptie. Tomēr laika gaitā acīmredzot līdz šai draudzībai ir nonākts. Ceļš gan mēdz būt katram savs un dažāds – viens iepazinis sportisku meiteni, cits sasparojies rādīt priekšzīmi piecgadīgajam dēlēnam, vēl kādu ārsts jau 40 gadu vecumā brīdinājis: ja nesāksi fiziski kustēties, ar tavu sirdi būs cauri! Tomēr kāda stāsta daļa gandrīz visiem viena un tā pati – skolā sports nepatika, jo tā bija spiesta lieta. Vari vai nevari, jālec tik augstu, jāmet bumbiņa tik tālu un jāskrien tik ātri, cik normatīvu grāmatās paredzēts.Jāatzīst, taisnība ir – kamēr sporta skolu audzēkņiem šāds paņēmiens raizes nesagādā, bet drīzāk ļauj izcelties, ne tik apdāvinātajiem 12 skolas gados visas iespējas nonākt pesimismā vai iedzīvoties mazvērtības kompleksā.Tikt ārā no problēmas sola jaunie sporta stundas standarti, kas vairs neprasa likt atzīmi par rezultātu, bet galvenokārt vērtēt katra skolēna individuālo izaugsmi, vēlmi darboties un centību. Somijas skolās sports esot pielīdzināts mākslai un mūzikai kā radošs priekšmets. Vai arī mūsu sabiedrībā tāds «atvieglots» paņēmiens derēs «tu-draudzības» stiprināšanai, daži sporta skolotāji šaubās. Bet varbūt populāro zīmolu izplatība patiesi ir apliecinājums, ka vismaz domās maināmies uz sportiskā stila pusi.
