Labklājības ministrija plāno precizēt kritērijus trūcīgas ģimenes (personas) statusa piešķiršanai un atvieglot administratīvās procedūras tā noteikšanai. Izmaiņas normatīvos paredz, ka turpmāk cilvēkiem darbspējas vecumā, ja viņi vēlēsies saņemt sociālās palīdzības pabalstu, būs jāreģistrējas kā bezdarbniekiem. Trūcīgai personai uzkrājumi nedrīkstēs pārsniegt 200 latu, turklāt par ienākumiem tiks uzskatīti arī par īpašuma pārdošanu iegūtie līdzekļi. Noteikumi sniegs pašvaldībām plašākas tiesības, lai personu atzītu par trūcīgu.
Silvija Zīberte, Glūdas pagasta pārvaldes vadītāja:Trūcīgas personas statusa piešķiršana uz trim mēnešiem ir atbalstāma, jo tas mudinās cilvēkus aktīvāk darboties gan darba meklējumos, gan arī pildīt līdzdarbības pienākumus pašvaldībā. Piešķirot statusu uz pusgadu vai ilgāk, manā skatījumā, tiek uzlikts zīmogs, it kā netieši apliecinot bezcerību kaut ko dzīvē mainīt. Plānotajās izmaiņās mulsina noteikums par pieļaujamajiem naudas uzkrājumiem, kas nevarēs būs lielāki par 200 latiem. Kā sociālā dienesta darbinieks zinās, ka cilvēkam mājās atvilktnē neglabājas, piemēram, 201 lats? Manuprāt, tā nevar būt tā summa, kas apliecina cilvēka materiālo patstāvību un neatkarību. Kas ir negodīgs pabalsta saņēmējs? Vai tas, kurš necenšas meklēt darbu un uzturēt sevi un ģimeni, vai tas, kurš slēpj savus nelegālos ienākumus? Gan vieni, gan otri vienmēr ir bijuši un būs. Arī sociālie darbinieki ne vienmēr var konstatēt negodīgu rīcību, tāpēc pilnīgas taisnības nebūs nekad. Signe Dobelniece, LLU Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore:Manuprāt, garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsts Latvijā ir ļoti zems, jo ar 40 latiem mēnesī izdzīvot nevar. Bet tas, ka vairāku cilvēku ģimenei izdevīgāk dzīvot no pabalstiem, nevis saņemt minimālo algu, ir greizi. Pabalstu saņemšanas laika samazināšana tik augsta bezdarba līmeņa apstākļos problēmu neatrisinās. Nedomāju, ka no pabalstiem pārtiek tie izglītotākie un kvalificētākie.Ideja, ka vispirms katram būtu jātērē savi līdzekļi (uzkrājumi, piemēram, no realizētiem īpašumiem un tamlīdzīgi) un tikai tad jālūdz palīdzība no malas, nav jauna. ASV tas tā bijis jau sen. Kādēļ sabiedrībai no nodokļiem jāuztur kāds, kam varbūt ir resursi, tikai tos negribas tērēt?Nedomāju, ka trūcīgas personas kritēriju vai GMI pabalsta saņēmēju loka noteikšanu vajadzētu atstāt tikai pašvaldību ziņā. Tad jau nabadzīgākās pašvaldības, kam resursi ir ļoti ierobežoti, var noteikt tik augstus griestus, ka tur vispār trūcīgo nebūs. Svetlana Aņisimova, jelgavniece:Pabalstu piešķiršanas kritērijiem jābūt stingrākiem, jo ir ģimenes, kas tikai izmanto pabalstus, bet necenšas citādi uzlabot savu dzīvi. Man ir pazīstama viena ģimene – māte pensionāre un dēls bezdarbnieks. Lai gan viņš ir jauns, pastāvīgu darbu nemeklē, bet, ja arī kādu haltūru atrod, naudu nodzer. Viņi saņem trūcīgo pabalstu, kaut gan ģimenei ir uzkrājumi, bet, lai sociālais dienests tos neatklātu, nauda glabājas kāda radinieka kontā. Piekrītu, ka, lai saņemtu arī trūcīgo pabalstu, bezdarbniekiem katru mēnesi būtu obligāti «jāatrādās» Nodarbinātības valsts aģentūrā. Dzirdēts arī par tādām ģimenēm, kur daļa deklarējas citā pašvaldībā, lai «palicēji» varētu saņemt trūcīgo statusu un pabalstus. Protams, ir ģimenes, kurām pabalsti tiešām nepieciešami, tāpēc sociālajiem darbiniekiem ļoti stingri jāvērtē katra ģimene, lai gan tas ir smags darbs.
