5. augustā Saeima, A.Šķēles vadītās valdības spiesta, pieņēma vairākus likumu grozījumus, kas skāra valsts budžetu, izglītību, pensijas.
5. augustā Saeima, A.Šķēles vadītās valdības spiesta, pieņēma vairākus likumu grozījumus, kas skāra valsts budžetu, izglītību, pensijas. Tā kā jaunā valdība panāca, ka Saeimā tika likvidēta starpfrakciju padome, kas bija pēdējais šķērslis valdības steidzīgajiem lēmumiem pirms likumu grozījumu pieņemšanas, tad Saeimas balsojums par grozījumiem notika bez nopietnām debatēm. Saeima bija tikai balsošanas instruments valdības rokās, lai pieņemtu sasteigtus lēmumus.
Jautājums tikai – vai šie lēmumi tika izstrādāti un pieņemti, pamatojoties uz valdības un Saeimas kompetenci? Gribu apgalvot, ka ne. Argumenti. Klasisks piemērs politoloģijas studentiem būtu tas, kā tika grozīts Pensiju likums. Valdība lēma, bet Saeima atbalstīja to, ka visi strādājošie pensionāri nevarēs saņemt gan algu, gan pilnu pensiju. Kad lēmums bija pieņemts, drudžainā steigā izglītības un zinātnes ministre sāk prasīt ziņas no pašvaldībām par to, cik lielā mērā šis lēmums traucēs uzsākt jauno mācību gadu skolās, ja pensionāri pedagogi negribēs tajās strādāt. Pašlaik, kad likums jau labots un pensionāriem nebūs likumīgas iespējas saņemt pilnu pensiju, tiek solīti kaut kādi izņēmumi, par kuriem valdība kaut kad lemšot. Bet likums šos izņēmumus nepieļauj! Kāpēc vēl mānīt cilvēkus?
Grozījumi Izglītības likumā ir dīvaini, jo, noklausoties argumentāciju, kāpēc tie vajadzīgi, neradās pārliecība par to pamatotību. Ja šogad nevar no valsts budžeta samaksāt pedagogu algas pirmsskolas iestādēs, tad varēja grozīt tikai pārejas noteikumus, pasakot, ka tas tiks izdarīts nākamajā budžeta gadā. Ministre, kas V.Krištopana valdības laikā balsoja pret šādu Izglītības likuma labojumu, tagad pēkšņi atbalstīja 1996. gadā jau pieļauto kļūdu un nespēja nevienu labāku alternatīvu piedāvāt. Bet šī «spēlīte» pašvaldību budžetos, pēc Latvijas Pašvaldību savienības datiem, nākamgad var izmaksāt ap 16 miljonu latu. Demagoģijas kalngals Saeimas sēdē bija G.Bērziņa (TP) runa, kuras ideja bija apmēram šāda. Pašlaik valdība nevar samaksāt pirmsskolu pedagogiem algas, tāpēc jāmaina likums. Vēlāk valdība palīdzēs šo problēmu atrisināt. Kā? Mainot likumu, šis jautājums nav vairs valdības kompetencē. Iznāk tā: ja kāds jautājums ir valdības kompetencē, tad to nevar atrisināt, bet, ja tas nebūs valdības kompetencē, to varēs atrisināt.
Sabiedrība tiek biedēta ar to, ka valsts budžets ir katastrofas priekšā, ka valstī ir dziļas krīzes pazīmes. Šī demagoģija kalpoja, gan valdības lēmumus izstrādājot, gan pagājušo ceturtdien pieņemot Saeimā likumu grozījumus. Ar šo bubuli uz lūpām tika paziņots, ka visām sfērām nauda jātaupa, tāpēc jāpievelk jostas. Kaut arī šī taupīšanas lieta beidzās ar to, ka nez kādēļ dažām ministrijām, piemēram, Ekonomikas ministrijai, naudu iedeva klāt, bet izglītības sfērai to spēja tikai atņemt, samazinot budžetu par 4,2% jeb gandrīz par trim miljoniem latu. Te vēl jāpieskaita studiju kreditēšanai atņemtos 11 miljonus latu, nemaz neminot citus budžeta samazinājumus. Valdība neuzskatīja IZM par kompetentu šajā procesā, jo priekšlikumus Budžeta un Izglītības likumam sagatavoja Finansu ministrija, nostādot IZM fakta priekšā. Varbūt pēc šā precedenta arī radusies ideja par IZM likvidāciju? Ja jau Finansu ministrija var pildīt IZM funkcijas, tad kam vajag lieku administratīvo struktūru? Bet tas, ka budžeta krīze ir tikai sauklis politikāņiem, kam dezinformētu sabiedrību vieglāk vadīt, tiek atmaskots jau D.Gailītes rakstā «Valsts finanses. Šodien» 4. augusta avīzē «Valdības Vēstnesis».
Citēju: «Kaut arī šā gada pirmajos sešos mēnešos ievērojami pieaudzis gan valsts iekšējais, gan ārējais parāds, I.Kupča (Valsts kases darbiniece) pašreizējo valsts parāda līmeni un tā pieauguma prognozi – gada beigās līdz 12 – 13 procentiem no šā gada iekšzemes kopprodukta apjoma – nevērtēja kā bīstamu. Kā uzsvēra I.Kupča, arī gadījumā, ja valsts parāds sasniegs šo apjomu, tas joprojām būs proporcionāli viens no mazākajiem Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs. I.Kupča arī atgādināja, ka Eiropas Savienības valstis par kritēriju, lai kāda valsts varētu kļūt par Eiropas monetārās ūnijas dalībnieci, noteikusi maksimālo iespējamo valsts parāda apjomu –
60 procentu no gada iekšzemes kopprodukta apjoma. Tātad Latvijai, lai tā vairs neatbilstu šim Māstrihtas līguma kritērijam, savs parāds vēl būtu jāpalielina vismaz četras reizes.» Kam lai tic? Gribētos ticēt kompetentajiem. Bet tie lēmumus šodien nepieņem.
Jaunais 2000. gada budžeta projekts neparedz pedagogu algu palielinājumu. Visas IZM runas par skolu tīkla optimizāciju, lauku vidusskolu skaita samazināšanu ir uzmanības novēršana, jo pašvaldības skolu slēgšana nav ministrijas kompetencē. Liekas, ka IZM vadība sevi māna ar cerībām, ka algas varēs palielināt uz pašu pedagogu rēķina. Palielinās vidējo skolēnu skaitu uz pedagogu, samazinās apmaksāto pedagoģisko likmju skaitu, slēgs kādu lauksaimniecības mācību iestādi vai vidusskolu, un lielas algas būs nodrošinātas. Tie ir maldi. Pat visdrakoniskākās reformas veicot, papildus nākamā gada budžetā vajag ap 30 – 40 miljonu latu. Kur tos ņemt, ja bezdeficīta budžets ir pacelts pielūgsmes līmenī kā pašmērķis? Prognozējams, ka valdība turpinās vadīt Saeimu un tā savukārt izdarīs Izglītības likumā visus Finansu ministrijas sagatavotos grozījumus. Tas, ka tie skars pedagogu algas, ir skaidrs. Tikai nav skaidrs – kā. Var mainīt likumu un noteikt, ka algu paaugstinājuma nebūs ar jauno gadu. Jau 1996. gadā Šķēles kungs nāca klajā ar ideju, ka pedagogu algas pašvaldību skolās jāmaksā no pašvaldību budžetiem. Vai šāda ideja būs aizmirsusies? Tad var nemainīt likumu, bet, jauno budžetu sastādot, nodot pedagogu algu fondu pašvaldībām reizē ar funkciju, un tad demagoģiski varēs teikt, ka par algu palielināšanu jādomā pašvaldībām. Ar bērnudārzu pedagogu algām jau tā izdevās. Kāpēc tas nevarētu izdoties arī ar pārējo pedagogu algām?
Domāju, ka šoruden atkal palielināsies izglītības darbinieku arodbiedrības loma. Jau pašlaik jāsāk aktīvas konsultācijas ar Saeimas valdošās koalīcijas deputātiem. Būs nepieciešams smagi strādāt, lai panāktu jūtamu pedagogu un sabiedrības spiedienu uz valdību nākamā gada budžeta sagatavošanas laikā.
