Lai gan par drošības pasākumiem tiek gādāts, atjautīgam svešiniekam iekļūt bērnudārzos un skolās nav problēmu.
Gandrīz trīsdesmit topošo žurnālistu – Latvijas Universitātes komunikācijas zinātnes studentu – kursā «Reportiera darbnīca» dienu aizvadījuši Jelgavā, sadarbībā ar laikrakstu «Zemgales Ziņas» veicot dažādus pētījumus pilsētā un apkārtnē. Tādēļ sākam publikāciju sēriju, kurā atspoguļosim labākās studentu reportāžas par sabiedrībai aktuālām tēmām. Šajā reizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes studentu pieredze, dodoties noskaidrot, kā par audzēkņu drošību gādā Jelgavas mācību iestādes un kāda situācija šajā ziņā vērojama slimnīcā «Ģintermuiža». «Cik droši es varu justies? Vai mans bērns skolā ir pasargāts no ļaundariem?» iespējams, vai katrs jelgavnieks pēdējo nedēļu laikā sev uzdevis līdzīgus jautājumus pēc tam, kad no psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» aizgāja pacients Artūrs Millers. Skolās ienācējiem uzticas, pierakstot vien vārdu Nepiederošām personām iekļūt Jelgavas 2. pamatskolā Sarmas ielā un Jelgavas 5. vidusskolā Aspazijas ielā nav vienkārši. Tiklīdz nepazīstama persona ieiet pa galvenajām skolas durvīm, atbildīgais cilvēks – dežurants vai inspektors – ir priekšā vai uzrunādams seko nopakaļ. Jelgavas 2. pamatskolas dežurante Irina Mihailova stāsta – lai skolā būtu droši, ikvienam svešiniekam apmeklētājam jāparakstās un jānorāda persona, pie kuras dodas. Dežurante atzīst, ka ne visi ienācēji pret šādu reģistru izturas pozitīvi, uz ko viņa atbild: «Neko darīt, mums te tāda kārtība! Mēs jau nejautājam personas kodu.» Taču I.Mihailova norāda, ka nepazīstami cilvēki skolā ienāk reti. Savukārt Jelgavas 5. vidusskolā par skolēnu drošību gādā uzraudzības inspektore Daina Krastiņa no Pašvaldības policijas. Viņa uzmana cilvēku plūsmu gan pie skolas galvenajām durvīm, gan izglītības iestādes pagalmā. Līdzīgi kā 2. pamatskolā arī Jelgavas 5. vidusskolā svešinieki neierodas bieži, atzīst D.Krastiņa.Ja meklē vadītāju, durvju kodu uzreiz pasakaApmeklējot pirmsskolas izglītības iestādi «Pasaciņa» Aspazijas ielā neilgi pēc pusdienlaika, uzreiz redzams, ka abi teritorijas nožogojuma vārti aizvērti. No piecām bērnudārza ieejas durvīm divas ir vaļā, no tām vienas ved uz virtuvi, otras uz telpu, kurā bērniem tobrīd notiek dziedāšanas nodarbība. Redzot pagalmā ienākušas nepiederošas personas, netālu esošais strādnieks vaicā, vai tiek meklēta vadītāja. Dzirdot apstiprinošu atbildi, vīrietis bez minstināšanās pasaka durvju kodu un laipni norāda, pa kurām durvīm jādodas, lai viņu sastaptu. «Tā nedrīkst būt!» paziņo bērnudārza «Pasaciņa» vadītāja Zinta Strika, uzzinot, kā svešinieki iekļuvuši viņas iestādē. Īsā un saspīlētā gaisotnē uzturētā sarunā viņa uzsver, ka visi bērnudārza darbinieki un bērnu vecāki parakstījušies par ieejas koda neizpaušanu. No bērnu drošības temata Z.Strika sarunu vairākkārt pārvirza uz koda ciparus izpaudušo strādnieku un tā vietā, lai skaidrotu bērnu pasargāšanas lietas, mudina kopīgi doties ārā sameklēt viņas padoto darbinieku. Atstājot bērnudārza telpas, dzirdams, kā pagalmā iznākusī vadītāja skaļi vaicā: «Tu biji tas, kurš pateica?»Teorētiski par drošību tiek gādātsJelgavas Izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Auza stāsta, ka visu pirmsskolas izglītības iestāžu teritorijas ir nožogotas. Tajās vecāki ar bērniem un darbinieki var iekļūt pa diviem vārtiem, kuriem pastāvīgi jābūt aizvērtiem, taču ne aizslēgtiem. Bērnudārziem ir vairākas ieejas durvis, kuras noteiktā laika periodā ir atvērtas, taču lielāko dienas daļu slēgtas. Šajā laikā darbojas zvani un kodu atslēgas. Ja kāds piezvana pie durvīm, iestādes darbinieki noskaidro viņa ierašanās nolūku, ielaiž apmeklētāju un pavada līdz galamērķim, tā personu iekļūšanas sistēmu bērnudārzos paskaidro G.Auza. Skolu durvis gan netiek slēgtas, bet direktoru pienākums ir nodrošināt skolas darbinieku dežūras pie galvenajām ieejas durvīm. Šie cilvēki kontrolē telpās ienākušos, uzrunā nepiederošās personas un noskaidro viņu personu datus. Ārpusē pie mācību iestādēm dežurē arī Jelgavas Pašvaldības policijas darbinieki, kas nepieciešamības gadījumā var palīdzēt, taču, kā norāda G.Auza, šogad ārkārtas gadījumu nav bijis. Vien saņemtas sūdzības no pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekiem par to, ka jelgavnieki izmanto bērnudārzu teritoriju, lai īsinātu kājām mērojamo ceļu, pastāsta izglītības pārvaldes vadītāja.Palātās – tikai ar caurlaidēmTikmēr atklātā tipa slimnīcas «Ģintermuiža» administrācijas ēkā iespējams ieiet katram, taču nodaļās un palātās var iekļūt vien ar īpašām caurlaidēm. «Slimnīcā ir pacienti no visas Zemgales, nāk gan piederīgie, gan vienkārši ziņkārīgie,» stāsta slimnīcas «Gintermuiža» valdes priekšsēdētājs un galvenais ārsts Uldis Čāčus. «Pie pacientiem tikt klāt nav iespējams, vienīgā iespēja ir sastapt tikai tos, kurus laiž ārā uzsmēķēt, jo viņu veselības stāvoklis atļauj pastaigas pa slimnīcas teritoriju.» Arī ārā smēķējošie tiekot uzraudzīti. Uz norādi, ka personāls ārpusē nav pamanāms, U.Čāčus pretī vaicā: «Jūs gribējāt, lai uzraugi uzvelk oranžas vestes kā ceļu policija?» Kad A.Millers aprīļa sākumā aizgājis no slimnīcas, U.Čāčus par savu drošību neesot neuztraucies. Ārsts uzskata, ka iedzīvotāju uztraukums radies mediju saceltās ažiotāžas dēļ. Jelgavnieki, viņaprāt, zināmā mērā jau pieraduši, ka pilsētā atrodas šāda ārstniecības iestāde. «Arī garīgi slimie cilvēki ir cilvēki,» norāda U.Čāčus un piebilst, ka pacienti nav tik bīstami, kā ļaudis mēdz uzskatīt. «Pagājušajā gadā valstī bija apmēram 150 slepkavības gadījumu, un tikai piecos iesaistīti garīgi slimi cilvēki. Tāpēc drīzāk man būtu jābaidās no jums un jums no manis.» Pēc A.Millera gadījuma notikušas pārrunas ar personālu, tam atgādināts rūpīgi pieskatīt pacientus. «Ģintermuiža» sadarbojas gan ar Pašvaldības, gan Valsts policiju, kam ziņo par regulāri no slimnīcas aizejošajiem pusaudžiem. Viņus nereti pēc tam atrod mājās. «Ir 16, 17 gadu veci, krietni noauguši puiši, bet man tur (Bērnu nodaļā – red.) tantuki vien strādā. Pastaigas laikā pagrūž tantuku malā un aiziet,» atklāti saka ārsts. Uz jautājumu par fiziski sagatavotu uzraugu nolīgšanu viņš skaudri atbild: «Jūs zināt, cik maksā spēcīgi vīri? Mums minimālā darba alga ir 200 latu mēnesī. Protams, ir arī papildu piemaksas par darbu ar paaugstinātu risku. Taču spēcīgie vīri aizbrauca uz ārzemēm.» Uz ielas satiekot no slimnīcas aizgājušu pacientu, svarīgi ir viņu netraucēt, iesaka ārsts. «Galvenais – neaizskart un neuzprasīties. Viņi ir tādi paši cilvēki, tikai citādi.»Bīstamu cilvēku netrūkst, taču bailes traucē dzīvotKā stāsta kāda slimnīcas «Ģintermuiža» administrācijas darbiniece, kas dzīvo netālu no slimnīcas, brīdī, kad pacients A.Millers izgāja no slimnīcas, gan bijusi nedrošības sajūta. «Es nācu uz darbu, un, jā, man tā doma bija, kur tad tagad viņš ir un kas viņam ienāks prātā,» darbiniece dalās savās tābrīža izjūtās. Viņa arī piebilst, ka pacients nav jāuztver kā slims cilvēks, bet gan kā mazs bērns, kurš «vienkārši nesaprot, ko dara». «Man liekas, ka sabiedrības priekšstats par šo iestādi balstīts uz kaut kādiem mītiem. Piemēram, ka cilvēki šeit nepārtraukti uzbrūk,» nosaka slimnīcas darbiniece. «Bet kur šodien var justies droši? Visapkārt ir bīstami cilvēki. Vienkārši ir jādzīvo un jādara ieplānotais. Ko baidīties?» teic kāda uz ielas aptaujāta jelgavniece.
