Ikviens būs nojautis, ka Bībeles vēstījumi ir bagāti ar mūžvecu problēmu atklāsmi.
Ikviens būs nojautis, ka Bībeles vēstījumi ir bagāti ar mūžvecu problēmu atklāsmi. Ļoti savdabīgs un interesants pārdomu temats ir Jūda Iskariots. Viņš ļoti skaidri redzams kā atklāts un sevišķi nekaunīgs nodevējs, taču viņa situācijas risinājums pirmajā brīdī var šķist netaisnīgs… Kā no evaņģēlija zinām, pēcāk viņš savu rīcību nožēloja (Mateja 27:4) un it kā varēja cerēt uz piedošanu, taču to nesaņēma (Marka 14:21) un savu dzīvi beidza pakaroties – sodības un kauna pilnā nāvē. Kamēr apustulis Pēteris, kas trīs reizes atsacījās no Jēzus, apgalvodams, ka nepazīst viņu, tomēr spēja nožēlot savu rīcību (Mateja 26:69-75) un saņemt Jēzus piedošanu. No otras puses, zinot, ka Jēzus dzīves laikā piepildījās pravietojumi par viņu (salīdz.: Psalmi 41:10 un Marka 14:9, Cakarijas 11:12-13 un Mateja 26:15, 27:3-7), un zinot arī to, ka viņa nodošana par samaksu naudā bija pravietota, iznāk, ka jau no sākuma bija zināms, ka vienam no apustuļiem būs jākļūst par nodevēju. It kā Jūda jau bija predestinēts (iepriekšnolemts) nodevībai un bojāejai. Cik bezcerīga bija Jūdas situācija? Vai viņam bija kāda izeja pēc izdarītās nodevības? Vai viņš atradās līdztiesīgā situācijā ar pārējiem arī pēc grēka? Šo jautājumu aicināju komentēt Romas katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes bīskapu Antonu Justu.
Pirms tieši skart Jūdas tēmu, A. Justs vēlējās precizēt izpratni par predestinācijas jēdzienu. Ir divi predestinācijas veidi. Vārdu «predestinācija» katoļi parasti nelieto. Katoļu baznīcā vairāk uzsvērta Dieva apredzība – tas, ka Viņš gādā, rūpējas par mums, zina, ko darām, zina nākotni. Cits skatījums par predestināciju ir kalvinistu mācībā, kuras pamatlicējs Kalvins mācīja, ka katrs cilvēks jau iepriekš ir nolemts ellei vai debesu valstībai. Lai ko darītu, šis likteņa iznākums nav maināms. Visu ir nolicis Dievs, cilvēkam te nav brīvās gribas. Rodas jautājums par Dieva iespaidu uz cilvēkiem, un iznāk, ka Dievs spēlējas ar cilvēkiem. Katoļu baznīca māca, ka Dievs pazīst cilvēkus, zina, kas notiks, bet neatņem brīvo gribu. Attiecībās ar Dievu cilvēka rīcībā atstāta izvēles iespēja, tiesības organizēt savu gribu. Būtībā šeit mēs jau esam tuvu Jūdas problēmai.
«Māte par nedarbiem noper bērnu,» bīskaps min piemēru, «viņa piekodina – nekad tā vairs nedari! Bet zina, ka viņš atkal darīs blēņas. Bērns, darot blēņas, nezaudē attiecības ar māti. Viņam ir iespēja rīcību nožēlot, bet māte viņu mīl neatkarīgi no bērna rakstura. Līdzīgi ir attiecībās ar Dievu. Dievs mīl mūs visu laiku. Lai ko darām, viņš mūs turpina mīlēt. Un tas ir atkarīgs no mūsu pašu gribas, vai esam gatavi atgriezties, vai turpināt slīkt dubļos. Tā nav predestinācija, bet Dieva apredzība, kas pavada visu dzīvi. Dievam ir zināmi nākotnes notikumi, taču izeju no tiem mēs varam veidot paši, un izvēle ir atkarīga no cilvēkiem.»
«Ņemsim piemēru par pazudušo dēlu. Tēvs taču zināja, ka šis dēls tam piešķirto mantu izlietos necienīgi, to pazaudēs. Zināja, ka dēlam būs grūtības. Viņš mīl dēlu un mantu atdod. Turklāt jāpievērš uzmanība, ka šai situācijā dēls nemīl tēvu, tēvs mīl dēlu. Tēvs pieļauj izmisuma aktu, lai apturētu lepnuma darbību, lai dēls attaptos. Dēls, visu pazaudējis, atgriežas. Viņš atgriežas ar aprēķinu, viņā nav mīlestības. Tēvs sarīko viesības pazudušajam dēlam, un tikai tad viņš sāk saprast tēva mīlestību. Katoļu izdevumā «Ejiet un māciet» rakstā «Atgriešanās kā ticības dimensija» šī līdzība ir rūpīgi analizēta, un tam līdzās mēs lasām: «Ja tava ticība kļūs remdena un vienaldzīga, Dievs var pieļaut, ka tu pakrīti. Dievs negrib ļaunu, bet var gribēt ļaunuma izraisītos rezultātus, jo tas sev līdzi nes žēlastību, aicinājumu atgriezties… Dažreiz tikai kritiens un ar to saistītās ciešanas ir spējīgas cilvēku sapurināt un likt viņam atgriezties. Tad ļaunais savās sekās kļūst par «laimīgo vainu».» Turpat tālāk lasām: «Skumjas ir izteikta patmīlības izpausme, kas iedragā ticību pašā tās saknē, paļāvību… Skumjas paralizē mūsu ticību. Garīgs kritiens vēl nebūt nenozīmē, ka mums ir jāzaudē drosme, tādējādi mēs sagādājam Dievam vēl lielākas sāpes nekā ar pašu grēku.»
Un tas ir ļoti tuvu Jūdas nodevībai. Viņš ir nodevis Kristu par samaksu. Taču viņš apzinās, kādu ļaunumu ir izdarījis. Viņa darbībā ir arī grēku nožēla. Viņš aiziet pie priestera un saka: «Es esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis.» (Mateja 27:4) Ir pat gandarījums savā nožēlā – viņš atdod priesteriem naudas gabalus. Viņa rīcībā ir gandrīz visi grēksūdzes elementi, bet trūkst viena. Un visas viņa nelaimes cēlonis ir tas, ka Jūdam nav paša svarīgākā – nav ticības uz Jēzus žēlastību. Viņa grēksūdze ir rūgta un traģiska, beidzas ar izmisumu un pašnāvību, jo nav paļāvības uz Kristu. Un salīdzinājumam bīskaps A. Justs izvēlas Svēto Pēteri: «Viņš grēkoja, noliedzot Kristu. Bet, kad viņš saprata, ko ir izdarījis, nožēloja, kā vēstīts Bībelē, gauži raudādams, darīja to pašu, ko Jūda. Bet viņam bija paļāvība uz Kristu, ka viņam piedos. Jūda neticēja, ka tādu pārestību var piedot, Pēteris paļāvās uz Kristus žēlsirdību. Arī šeit mēs runājam par «laimīgo vainu».»
Šeit parādās ticība ne tikai uz Dieva eksistenci, Viņa pilnību un spēju pestīt pasauli no sātana varas, bet pats galvenais – ticība uz žēlastību, ticība tam, ka Dievs spēj un vēlas piedot grēkus.
«Jūda neizmantoja «laimīgo vainu»,» saka Antons Justs. «Viņa grēksūdze jeb atgriešanās bija egocentriska. Viņš tiesāja pats sevi, nepalikdams attiecībās ar Dievu. Svētā Pētera atzīšanās bija teocentriska. Grēkā kritušās cilvēces vaina ir bijusi «laimīgā vaina», jo tā devusi Pestītāju Kristu. Lai gan ir bijis grēks, mēs tiekam atgriezti pie Dieva bērna stāvokļa.»
Egocentriskas nožēlas gadījumā cilvēks neņem vērā Dievu, bet vienīgi savu situāciju, viņš netic Dieva mīlestībai. Pēc tādas nožēlas cilvēks varbūt atbrīvojas no skumjām, taču viņam nav arī prieka, jo aizvien ir koncentrējies uz ļauno, ko nupat atmetis.
«To varam salīdzināt ar Latvijas situāciju,» komentē bīskaps, «pēc 50 vajāšanas gadiem. Mēs varam iekrist tādā pašā egocentriskā nožēlā kā Jūda. Cilvēki neredz citu izeju. Notiek egocentriska taisnības meklēšana. Vajag atriebību – visiem, kas nodarījuši pāri, – pa ausi, pa galvu. Nekas no tā neko nedos. Vajadzīga teocentriska nožēla paļāvībā uz Dievu. Spilgts piemērs ir apustulis Pāvils. Viņš grēkoja, vajādams Jēzus sekotājus, viņš uzbruka cilvēkiem fiziski, taču pēc atklātas nožēlas ticībā uz Dieva žēlastību pats tika pieņemts vajāto pulkā par apustuli. Bet pierastā taisnības meklēšana bieži ir tikai egocentriska taisnības meklēšana. Dievam katrs sīkums ir zināms, Viņš katram arī atlīdzina. Zinot, ka Dievs ir žēlsirdīgs un spēja piedot Dāvidam pēc tam, kad viņš paņēma cita sievu, vīru azsūtot nāvē, jāapzinās, ka Dievs var piedot daudz ko. Un arī šie 50 bezdievības gadi Latvijā atpestīšanā var kļūt par «laimīgo vainu». Valsti varētu celt ar lielāku saticības un solidaritātes garu.»
Ja teocentriskā nožēla būs neierobežota, neierobežota būs arī Kunga žēlastība. Jūda bija nodevējs, taču tas nenozīmē, ka ar to viņš bija pazudināts bez iespējas ticībā uz tā Kunga žēlastību nožēlot un saņemt piedošanu. Viņš nebija bezcerīgākā situācijā par citiem. Jūdam taču bija iespēja atgriezties.
Viss, kas būtu jādara, – jāatgriežas pie Dieva.
