Vēl kaut cik mierīgajā trešdienas vakarā man iznāca būt baznīcā vakara dievkalpojumā. Aizgāju turp darba darīšanās un tikai tad attapu, ka atlikušas dažas stundas pirms ļoti iespējamā kara sākuma.
Vēl kaut cik mierīgajā trešdienas vakarā man iznāca būt baznīcā vakara dievkalpojumā. Aizgāju turp darba darīšanās un tikai tad attapu, ka atlikušas dažas stundas pirms ļoti iespējamā kara sākuma. Grēksūdzi nokavēju, vienīgi pats, uz ceļiem nometies, pateicos un lūdzos. Protams, mūsu baznīca salīdzinājumā ar musulmaņu mošejām, ko, rādot arābu valstis, redz televīzijā, izskatās visai tukša. Bet vai tāpēc mēs Latvijā skaitāmies neticīgie, pret kuriem Irākas vadonis un diktators Sadams Huseins pasludinājis aizstāvēšanās karu? Varbūt jāpieņem, ka tagad gan Irākā, gan ASV un Lielbritānijā kara uguņu karstumā ne viens vien sarunās tādas lietas, ko patiesībā nav domājis. Kaut droši vien pašreizējo uzbrukumu Irākai par Krūmu Jura pilnmēness dullumu īsti nenosauksi. Sarakstoties ar kolēģiem pa elektronisko pastu, atradu rindas, ko ceturtdien nopūzdamās esot teikusi kāda lauku mammīte. Proti, varējis tas Kungs sanākt kopā ar Allahu, Muhamedu, Māru, Dēklu un Pērkonu un atdzesēt sakarsušos prātus. Bet nu jau šai reizei par vēlu.
Atceros 1982. gadu. Tolaik Liebritānijā bija pie varas «dzelzs lēdija» Tečere. Kas tur bija, kas ne viņas valdīšanas laikā izcēlās konflikts ar Argentīnu Malvinu salu dēļ. Šķiet, kādu mēnesi britu karakuģu eskadra bija ceļā uz šo Atlantijas okeāna pašu dienvidu malu un tad kādu nedēļu, protams, nevienlīdzīgi karoja, piespieda argentīniešus padoties. Tajā laikā Padomju Savienība ar daudz lielākiem upuriem abās frontes pusēs veica intervenci Afganistānā. Tomēr varēja manīt, ka inteliģenti cilvēki Latvijā, arī Krievijā, kur tobrīd mācījos, šo tāljūras konfliktu pārdzīvoja. Tagad saprotu, ka tā bija zināmu ideālu brukšana. Par PSRS internacionālajiem pienākumiem Afganistānā daudziem ilūziju nebija, bet, lūk, britiem taču vajadzēja būt civilizētiem! Bet, izrādās, ne.
Man liekas, karā ar Irāku mūsu varenais sabiedrotais ASV tomēr var zaudēt. Bet tas nebūs nākamnedēļ pie Basras vai Bagdādes, bet gan tās pašas Amerikas ielās, kur var sākties nemieri. Līdzīgi, kā tas bija ar karu Vjetnamā, kas taču arī tika sākts cēlas demokrātijas vārdā un kur tehniskā ziņā amerikāņi varēja uzvarēt vai desmit reižu pēc kārtas. Kāpēc ASV pilsoņos varētu izcelties nemieri? Sakarā ar savu drošību. Musulmaņu atriebējiem, iespējams, pat pašnāvniekiem, kas pēc šā kara, iespējams, radīsies vēl lielā skaitā, jau nevajadzēs ne lidmašīnu bāzes kuģus, ne spārnotās raķetes. Tiem, kā rāda terorisma piemēri, gan ASV, gan Izraēlā pietiek gan naida, gan neprāta, lai iztiktu bez tradicionālajiem ieročiem.
