Šogad aprit 195 gadi, kopš Jelgavā, un droši vien arī visā Latvijā, notikusi pirmā mākslas izstāde.
Šogad aprit 195 gadi, kopš Jelgavā, un droši vien arī visā Latvijā, notikusi pirmā mākslas izstāde. 1808. gadā Mītavā no Rietumeiropas ieradās kāds Johans Baptista Podesta un rādīja pilsētas iedzīvotājiem savu 46 gleznu kolekciju, kurā bijuši tādu plaši pazīstamu mākslinieku kā Veronēzes, Ticiāna, Gvido Reni, Andrea del Sarto, Džulio Romano, Rafaela Menga un citu itāļu, franču, holandiešu un vācu gleznotāju darbi. Ar šo faktu arī sākusies izstāžu darbības vēsture Jelgavā. Atzīmējot šo notikumu, pilsētā sarīkota interesanta izstāde «Latvijas mākslas klasiķi Jelgavas muzejā krājumā», ko
veidojis Mārcis Stumbris.
Muzeju krātuves glabā daudzus mākslas darbus, kurus skatīt kopumā nekad nav iespējams. Atšķirībā no citiem muzejiem Latvijā Jelgavas muzeja vēsture ir gara un traģiska. Tas dibināts 1818. gadā, un tolaik to sauca par Kurzemes provinces muzeju. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā daļu tā krājuma izveda uz Rietumeiropu, bet otra sadega. Pašreizējā mākslas darbu kolekcija tapusi pēc kara. Lielā mērā tās kvalitāti noteica LPSR Kultūras ministrijas iepirkšanas politika padomju okupācijas laikā, kad provinču muzejiem bieži tika nodoti politiski «pareizi», bet mākslinieciski mazvērtīgi darbi. Tādi ir arī Jelgavā, par ko liecina jaunā izstāde. Liekas, ne katrs muzejs varēja atļauties veidot mākslas darbu kolekciju pēc saviem ieskatiem.
Runājot par jaunāko kolekcijas darbu izstādi, nav skaidrs, vai mūsu muzejs šajā ziņā spēja saglabāt patstāvību. Tomēr liekas, ka bieži vien šeit nonākušas maznozīmīgas gleznas, estampi, skulptūras. Tie, bez šaubām, ir interesanti kā tādi, varbūt saista autoru populārie vārdi, bet cik nozīmīgi muzeja glabātie darbi ir autora daiļradē un mūsu mākslā kopumā? Tas ir diskutabls jautājums. Atbildi uz to izstādē tikpat kā negūstam.
Man nav zināma ne muzeja kolekcija, ne tās saturs, taču, ja spriežam pēc izstādes, laikam ar īpašiem šedevriem lepoties nevaram. Tamdēļ visai iespējams, ka Jelgavā no pilsētas muzeja kolekcijas labāku latviešu mākslas klasiķu darbu skati arī nevaram sagaidīt.
Ir arī vēl viens aspekts. Ļoti iespējams, ka nekad ne pilsēta pati, ne muzeja Mākslas nodaļas vadītājs vai kolekcijas pārzinis nav bijis patriots vai «caursitējs», lai savāktu nopietnāku kolekciju, kā tas veicies, piemēram, Tukumam.
Bet tagad pie tā, ko redzam izstādē. Izstādes kurators Mārcis Stumbris anotācijā raksta, ka ekspozīcijā parādīta paaudžu pēctecība un ka uzsvars likts uz «zemnieciski smagnējo reālismu», nobeigumā secinot, ka «te ir viss pagājušais gadsimts mākslinieku skatījumā». Liekas, ka par stipru teikts. Varbūt arī izstādes nosaukums mērķē pārlieku augstu. Tāpat strīdīgs ir jautājums, ko tad mēs uzskatām par klasiķiem un vai katrs mākslinieks ir klasiķis. Konversācijas vārdnīcas 9. sējumā rakstīts, ka agrāk «par klasiskām sauca visas izcilas parādības mākslā, zinātnē un literatūrā». Svešvārdu vārdnīca skaidro līdzīgi – klasiķis ir «vispāratzīts, izcils rakstnieks, mākslinieks, komponists, ievērojams zinātnes darbinieks, kura darbiem ir izcila, paliekoša vērtība». Te var iebilst, ka Jelgavas mērogā vai pilsētas vēsturē eksponētajiem darbiem ir īpaša nozīme (kāda?). Var jau būt. Manī gan tas izraisa šaubas. Šobrīd izskatās, ka visi autori, kuru vairs nav mūsu vidū, uzreiz pēc aiziešanas aizsaulē top par klasiķiem (piemēram, Ērika Romāne). Tomēr liekas, ka bija nepieciešams pamatīgāks skaidrojums, kāda ir izstādes koncepcija.
Bet nu konkrētāk. Jānis Valters un Janis Rozentāls, protams, ir klasiķi, par to šaubu nav. Patīkami ieraudzīt, ka arī Jelgavā ir viens Jāņa Valtera darbs «Aleja pie Driksas Jelgavā», tiesa, neliela skice, bet raksturīga gan pašam autoram, gan mūsu pilsētai. Jaņa Rozentāla «Krišjānis Barons» arī labs.
Ar Vilhelmu Purvīti visi muzeji nevar lepoties, toties Jelgavā ir viņa skolnieku darbi. Gan mūsu novadnieks Valdis Kalnroze, gan viņa kolēģi Nikolajs Breikšs, Ādolfs Melnārs pārstāvēti ar nelieliem, pietiekami raksturīgiem darbiem. Paveicies arī Kārlim Melbārzdim, Margai Leitlandei – Lielkrastei un Ansim Artumam, kā arī Oļģertam Jaunarājam, kurš pārstāvēts ar 50. gadu beigu akvareli «Ceļš», kas iezīmē viņa interesi par abstrakto glezniecību. Toties sevišķi diskutabla ir Ārija Skrides lielformāta kompozīcija – 1960. gadā tapušais «Centrālais tirgus». Tipisks padomju ēras darbs ar tā laika optimismu, pārpilnības ilūziju. Tikpat strīdīgs ir Antona Megņa figurālais darbs «Pagalmā». Tas tapis 1957. gadā, kad mākslinieks centās atbrīvoties no Staļina laika naturālisma, bet arī šeit dominē optimisms un pārbagātība. Autors gan izmantojis klasisko madonnas sižetu ar Kristus bērnu un Jāni Kristītāju, kas pats par sevi ir liela uzdrošināšanās, interesanti liekas tas, ka saule novietota mātei aiz muguras, kamdēļ seja paliek ēnā. Lapotnē gan jaušams A.Megņa brīvais gleznošanas stils, kas vēlāk izliesies kūsājošā ainavu akvareļglezniecībā. Šajā darbā viņš atrodas tikai pusceļā. Vispār liekas, ka 40. gadu 2. puses un 50. gadu darbus šodien rādīt bez komentāriem ir visai riskanti. Oļģerts Urbāns tolaik bieži pievērsās darba tematikai, ko varas iestādes prasīja. Bet vai tie ir viņa un citu (piemēram, Egona Cēsnieka) labākie darbi? Harijs Veldre un V.Purvīša skolnieks Alfejs Bromults pārstāvēti ar 50. gadu sākuma ainavām, kurās mākslinieki centās noslēpties no politiskās konjunktūras. Muzejs var lepoties ar lielisku Rūdolfa Piņņa ainavu, ar izteiksmīgu Tālivalža Strautmaņa gleznoto Pētera Upīša portretu.
Manuprāt, ne visai veicies mūsu novadniekiem. Ja Arvīda Spertāla pašportrets ir visai interesants ar savu nenoteiktību, aptuvenību, tad Maijas Eliases tēva Kristapa Eliasa portrets nepieder pie mākslinieces labākā veikuma. Ar labiem darbiem pārstāvēti Kārlis Baltgailis un Eduards Jurķelis, arī Aleksandrs Strekāvins (eksponēts viņa tradicionālais «Vecās Jelgavas tirgus laukums naktī»). Toties nav veicies Kārlim Celmiņam, kuram mūsu pilsētas mākslas dzīvē ir īpaša loma. Tieši viņš starpkaru posmā sāka rīkot izstādes un atdzīvināt mākslas dzīvi Jelgavā. Viņa «Ciklamenes» ir visai viduvējs darbs. Netiku pieminējis Ģedertu Eliasu, kura bagātīgajā mantojumā ik reizes atrodamas pērlītes, kā tas ir arī šoreiz.
Grafikas ekspozīcijai ir vairāk veicies. Tā izskatās viengabalaināka, izsauc mazāk pretrunīgu pārdomu. Patīkami ik reizes sastapties ar Riharda Zariņa skolniekiem mūsu novadniekiem Zelmu Tālbergu un Arturu Apini, arī ar Pēteri Upīti, Kārli Sauku, Arturu Duburu, nerunājot par Aleksandru Junkeru. Ilgu laiku neredzētas ir Edvīna Andersona grafikas lapas. Šoreiz viņa gleznieciskās, iekšēja spēka un monumentāla vēriena piesātinātās lapas ar Jelgavas skatiem. Protams, Gunta Strupuļa veikums grafikas laukā nav piemirstams. Ik reizes viņš nāca ar kaut ko neierastāku, ar netradicionālu domāšanu, kā tas ir šoreiz. Un tomēr ekspozīcijai būtu nācis par labu, ja būtu izlikta kāda viņa glezna. Negribas ticēt, ka muzejā atrodami tikai viņa oforti.
Droši vien var likties, ka es šo izstādi nepieņemu, ja jau esmu to nokritizējis. Nebūs īsti tiesa. Priecājos jau tāpēc vien, ka šāda izstāde atkal sarūpēta, «pavēdīti» krājumi, liekot atcerēties puspiemirstus darbus vai ieraudzīt nekad neredzētus. Ar lielu interesi skatījos še apspriestos darbus, kaut vai Žani Sūniņu vai staļinisko A. Skrides gleznu, ko oriģinālā nebiju redzējis. Sapratu, kā mocījās mākslinieki, lai atkal iekšēji kļūtu brīvi. Tikai nevajag skaļus nosaukumus, ja saturs ir citādāks.
