Pirms gadiem divdesmit, kad dzīvoju Dobelē, tirgus apmeklējums bija ģimenes Jelgavas braucienu obligāta sastāvdaļa. Neatceros, kas tieši bija tas, ko vecāki tur gribēja atrast un droši vien atrada, vien atminos, ka kooperatīvu dzimšanas laikos tirgū bija tādas preces, kas mazpilsētā nebija ne redzamas, ne nopērkamas. Tolaik tirgus vilināja.Pašlaik, kad retumis iegriežos Jelgavas tirgū, tā vien šķiet, ka šī vieta gadu laikā nav īpaši mainījusies. Tikai tagad to redzu citām acīm. Šaurība, uz ratiņiem sakrāmēti pārtikas produkti pamīšus ar tikpat neskaidras izcelsmes košiem apģērba gabaliem. Nolupušas, ar elektriskajiem sildītājiem apkurinātas būdas, kas mēdz aizdegties, bedrains asfalta segums. Un svaigākais iespaids – ziemas spelgonī turpat tirgus placī rūcošas un kūpošas automašīnas, kurās salīduši sildās dārzeņu pārdevēji. Viņu prece izlikta līdzās spēkratiem. Var attaisnoties ar zemes īpašniekiem, kas ierobežo iespēju attīstīties. Un faktu, ka pat krīzes laikos strādāts ar peļņu (kā citādi, ja par investīcijām nav jādomā). Tomēr turīgajai Jelgavai jau sen bija jāatrod veids, kā situāciju mainīt. Ideja nezināmā nākotnē pārcelt tirgu uz Ganību ielu, par ko iedzīvotājiem atļauja nav prasīta, nez vai saucama par atbilstošu risinājumu.Dome iedvesmu varētu smelties, piemēram, Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī. Ja tomēr tiks īstenots lēmums par tirgu viena mikrorajona tuvumā, varbūt biežāk (piemēram, svētdienas rītos) nelielam dārzeņu un citu ēdamlietu tirdziņam varētu izmantot Hercoga Jēkaba laukumu, kas pilsētniekiem ir daudz labāks sasniedzams? Līdzīgi tiek darīts daudzu Eiropas valstu pilsētās, arī pavisam nelielās, un iedzīvotāji to novērtē. Kāpēc ne Jelgavā?
