Kuru katru brīdi Latvijā stāsies spēkā noteikumi par pārtikas marķēšanu, paredzot tās izsekojamību.
Kuru katru brīdi Latvijā stāsies spēkā noteikumi par pārtikas marķēšanu, paredzot tās izsekojamību. Pašlaik vienīgie saskaņā ar šiem principiem jau strādā lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “Zaubes kooperatīvs”. Tā vadītāja Aelita Runce “Ziņām” stāsta par būtībā pavisam jaunu “filozofiju” pārtikas ražošanā.
Arvien aktuālāka kļūst nepieciešamība ražotājiem kopējā tirgū “iezīmēt” savu produkciju, gan lai izvairītos no negodīgas konkurences, gan lai pircējiem dotu iespēju uzskatāmi pārliecināties par produktu kvalitāti. Savukārt par to lielā mērā var liecināt produkcijas izcelsme. Latvijā attīstoties bioloģiskajai lauksaimniecībai, radās jautājumi, kā pierādīt, ka lopiņš tiešām ir audzēts un attiecīgi kopts, barots tīrā vidē un ar “tīru mantu”.
Katram lopiņam sava “pase”
Latvija ir diezgan tālu tikusi ar dzīvnieku obligāto apzīmēšanu. Faktiski pie mums vairs nedrīkst būt liellopu bez krotālijām. Vēl vairāk: runā, ka pēc 1. maija veterinārais dienests drīkstēs pārbaudīt, un faktiski būs jālikvidē tādi dzīvnieki, kas nav identificējami. Mājlopu reģistrs Latvijā darbojas jau vairākus gadus, katram dzīvniekam tiek piešķirts unikāls numurs. Patiešām: ja “papīrs panes visu”, tas ir, uzziņās var norādīt gandrīz jebko, tad krotālija ir unikāla, to var pasūtīt tikai dzīvnieka īpašnieks un tā pavada dzīvnieku ne vien visu tā mūžu, bet, kā pārliecinājos Zaubē, arī pēc nokaušanas var sniegt ļoti vērtīgu informāciju.
“Zaubes kooperatīva” ražošanas apjoms nav liels, tur fasētā gaļa nav un nekad nebūs masveida produkcija, tādēļ jo lielāka nozīme ir tās kvalitātei. Katrs liellops tiek nokauts atbilstoši vismodernākajām prasībām, nelielajā dzesētavā gaļu pirms sadalīšanas speciālā temperatūras režīmā nogatavina pat līdz divām nedēļām, kamēr kautķermenī notiek sarežģīti bioķīmiskie procesi, kuru rezultātā gala produkts iegūst maksimālo kvalitāti un vērtību. Noliktavā katram kautķermenim līdzi ceļo krotālija. Tikko jaunlops nokauts, tiek sastādīts akts, kurā norādīts kaušanas datums, dzīvnieka numurs, izcelsmes saimniecība, dzimšanas laiks, šķirne un kautķermeņa vērtējums. Tas gan pie mums netiek vēl prasīts, tomēr “Zaubes kooperatīvā” to dara. Īpašā kartītē atzīmē visus minētos datus, tādējādi par katru dzīvnieku un kautķermeni viss zināms. Vēl vairāk: līdzko gaļa nonāk sadalē, dokumentos tiek fiksēts, cik un kas tieši no kautķermeņa izmantots un kādam nolūkam (kaulus, taukus, subproduktus un ādu ieskaitot). Šifrēti pat visi atkritumi, kas nonāk utilizācijā. Visbeidzot dokumentos norādīta katra realizācijas vieta, kur ikviena gaļas porcija nonāk (klienti mēdz pasūtīt ne tikai daudzus kilogramus, bet pat pavisam nelielus gabaliņus, teiksim, “trīssimt gramu no gurna”).
Obligāts priekšnoteikums, lai produkcijai būtu izsekojama izcelsme, – tai jābūt fasētai. Katrai “porcijai” tiek pievienota etiķete. Tās augšdaļā norādīta gaļas lopa šķirne (tās ir dažādas, katra ar savu specifiku, jo arī cilvēku gaume un vēlmes ir dažādas). Ikvienam ir tiesības zināt, ko viņš ēd, un, lai zinātu, ka nav nopircis gabalu mistiskas izcelsmes gaļas, “Zaubes kooperatīva” produkcija satur visu vajadzīgo informāciju. Piemēram, lodziņā tiek norādīts dzīvnieka unikālais numurs (tas pats, kas ir krotālijā). Etiķetē minēta saimniecība, kur lopiņš audzēts, tālāk – sertifikācijas institūcija, kas veikusi pārbaudi. Bet zīmītes pašā apakšā norādīta interneta adrese, ļaujot ikvienam interesentam piekļūt vienotai datu bāzei – dzīvnieku reģistram. Ievadot uz etiķetes norādīto numuru, kļūst pieejama visa informācija par attiecīgo dzīvnieku. Vārdu sakot, viss ir pārbaudāms un salīdzināms, vai etiķetē minētais ir vai nav taisnība. Protams, norādīts arī gaļas realizācijas termiņš un kontaktinformācija.
Kvalitāte bioķīmijas līmenī
Pēc šādiem principiem “Zaubes kooperatīvs” strādā jau gadu, apvienojoties gandrīz diviem desmitiem bioloģisko zemnieku saimniecību. Gada sākumā stājās spēkā likums par lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajām sabiedrībām, tāpēc arī šis uzņēmums reģistrēts kā lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība, jo faktiski nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu: kooperatīvs lopus neaudzē, to dara dibinātāji – zemnieki visā Latvijā. Kooperatīvs no viņiem lopus iepērk, nokauj un realizē. Pērn, kad liellopu gaļai faktiski nebija vērtības, kooperatīvs visu laiku spēja noturēt savu augsto cenu un samaksu zemniekiem. Pašlaik esot grūtāk, jo, no vienas puses, iepirkuma cena aug, bet, no otras puses, zināmas problēmas rada gaidāmais 1. maijs: ir pamatotas aizdomas, ka lielās saldētavas izveidojušas lielus uzkrājumus. Savukārt kooperatīvs to nekādā gadījumā nevar darīt, jo tā profils ir pavisam cits, svaiga un ļoti augstas kvalitātes gaļa – tik augstas, ka, lai to nodrošinātu, uzsākta veiksmīga sadarbība ar “Sigras” zinātniekiem. Faktiski katrs kautķermenis tiek vērtēts no bioķīmiskā viedokļa, lai ar laiku atrastu gan no dietoloģijas, gan ekonomikas viedokļa piemērotākos dzīvnieku krustojumus, gaļas lopu šķirnes, ar kurām nākotnē kooperatīva biedri varētu veiksmīgi konkurēt un atšķirties gaļas tirgū. Šajā sakarā tiek izstrādāta vēl augstāka līmeņa filozofija, lai pircējs varētu izvēlēties sev vispiemērotāko un drošāko pārtiku.
Vai “filozofiju” nav par daudz?
Aelita Runce uzskata, ka ir pēdējais laiks domāt par to, ko ēdam un vai tiešām ēdam to, kas ražots šeit, Latvijā; ko pircējs patērē un ko viņš tādējādi veicina – vai intensīvi nobarotu dzīvnieku audzēšanu nedabiskā šaurībā, importēto produkciju vai tomēr pašu lauksaimniecību un augstas kvalitātes produktus. Ja izšķiramies par otro variantu, tad arvien nopietnāk jāpievēršas bioloģiskajai saimniekošanai, tai skaitā dzīvnieku turēšanai savvaļā. Runces kundze raugās vēl tālāk: ir svarīgi, lai ganību pļavas nebūtu mākslīgi mēslotas – tieši tāpat kā pilsētniekiem ir svarīgi, lai, piemēram, Rīgā dzerot ūdeni, ikviens būtu drošs, ka upīšu augštecē netiktu iepludināts nekas veselībai kaitīgs. “Jo vairāk būs bioloģisko saimniecību, jo veselīgāki būsim,” pārliecināta Aelita Runce.
Uz jautājumu, vai šāda pieeja nav pāragra apstākļos, kad cilvēki diemžēl gatavi ēst daudz ko tikai tāpēc, ka maksā lētāk, viņa iebilst:
“Jā, bet cik, piemēram, maksā ūdeņu attīrīšana, lai likvidētu piesārņojuma sekas? Vai bilance kopumā nav negatīva?”
Viņa min datus, cik daudzi cilvēki slimo, ar kādām slimībām, cik maksā ārstēšana, vienlaikus salīdzinādama, cik izmaksātu vienkārši lietot pareizu uzturu.
Nobeigumā: kā viss sākās
Aelita Runce ar vīru Pēteri ir rīdzinieki, kas ilgu laiku strādājuši Ogrē. Iepriekš nodarbojušies ar mežstrādnieku pārkvalifikāciju, mežstrādnieku sacensību rīkošanu Latvijā… Lai gan jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Aelitu “kņudinājis” saņemtais mantojums – ap 60 ha zemes, kas apaugusi krūmiem un klāta gruvešiem. 1998. gadā abi tomēr nolēmuši pievērsties lauksaimniecībai, jo Runces kundze ir veterināre, viņai ļoti patīk dzīvnieki. Taču piemītot kāds netikums. Viņa nespēj iedomāties agro celšanos, kas ir neizbēgama, ja saimniecībā ir slaucamas govis, tādēļ jau ilgus gadus auklējusi kādu citu domu: audzēt tikai zīdītājgovis, audzēt jaunlopus gaļai. Kalkulējot viņa secinājusi, ka nekādā ziņā nedrīkst strādāt tikai izejvielu ražošanas līmenī, bet jāparedz pilns gaļas ražošanas cikls. Un Runces kundze sapņoja, taisīja projektus, kas un kurā vietā viņas mantotajā saimniecībā varētu būt: kūts, mazs gateris un pat neliels dīķis forelēm, kam izbarot gaļas ražošanas procesā atlikušās asinis, lai nekas nepaliktu pāri. Pēc tam kļuvis skaidrs, ka to visu nav iespējams “pavilkt vienai saimniecībai”, tāpēc viņa sākusi lolot kooperatīva ideju, domāt par kautuvīti. Tiesa, pagāja ilgs laiks, jo viena problēma bijusi nauda, bet cita – nepārtraukti mainītie likumi. Tādēļ Zaubē lipināts, būvēts, plēsts nost un atkal būvēts… Līdz nu ir tikts tik tālu, cik ir.
