Par 27. janvārī publicēto Dr.silv. Dagņa Dubrovska viedokli «Par latviešiem, mežiem un mantru skaitīšanu».
Vispirms gribu teikt, ka latviešiem mantras ir sveša būšana, latvieši parasti lepojas ar savām tautasdziesmām, vienu es arī gribētu citēt:
Ozolīti, zemzarīti
Kam tu augi lejiņā?
Meitas tavus zarus lauza,
Kalniņā stāvēdam’s.
Laužat, meitas, ko lauzdamas,
Galotnītes nelaužat.
Lai palika galotnīte,
Kur putniņam uzmesties.
Manuprāt, tieši šajā tautasdziesmā paustā jēga «Lai palika galotnīte, Kur putniņam uzmesties» kolēģa rakstā neparādās vispār. Vien garāmejot pieminēts, ka «mežos joprojām varētu ogot, sēņot un atpūsties, gan arī saglabāt bioloģisko daudzveidību». Aprakstīta ir tikai politika un nauda, es varētu pārfrāzēt kolēģa virsrakstu par mantru skaitīšanu kā par mantu skaitīšanu – daudz latviešu mūsdienās skaita vien mantu un naudu, citas vērtības aizmirstot. Diemžēl arī mans kolēģis – Dagnis Dubrovskis.
Taču es negribu tikai retoriski debatēt par vērtībām. Katram pašam ir jāizsver, kas ir vērtība. Dzejnieks un ornitologs Jānis Baltvilks (starp citu, arī LLA absolvents) bērniem uzrakstījis brīnišķīgu dzejoli «Cik maksā visdārgākais?». Tā nobeigums ir atbilde uz šo jautājumu – «Es domāju, tev skaidrs jau: visdārgākajam cenas nav.» Šo dzejoli iesaku izlasīt ikvienam, kam ir grūtības noteikt savu vērtību skalu.
Tātad – daži fakti, kas liecina, ka es kā zinātnieks nevaru piekrist kolēģa apgalvojumiem, ka «mežus ir iespējams un nepieciešams apsaimniekot efektīvāk un intensīvāk», vienlaikus saglabājot tajos bioloģisko daudzveidību.
Vispirms jau maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms tiek aprēķināts, pamatojoties gandrīz tikai uz ekonomiskiem apsvērumiem, tāpēc nav pamata domāt, ka varētu cirst vairāk, ja patiešām grib nodrošināt līdzsvarotu mežu apsaimniekošanu. Lemjot par maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu 2011.–2015. gadam, sākotnējā redakcijā attiecīgā Ministru kabineta rīkojuma viens no punktiem bija noteikt ciršanas apjomu aprēķināšanas principus, kuros ietverti ekonomiskie, dabas aizsardzības un sociālie aspekti. Nonākot līdz gala versijai, minētais punkts bija atdalījies no rīkojuma par koku ciršanas apjomu un kļuvis par atsevišķu rīkojumu, kura izpildes termiņš tika vairākkārt atlikts…
Kā liecina Latvijas Republikas oficiālais ziņojums ES par sugu un biotopu direktīvu, visi mūsu valstī sastopamie ES īpaši aizsargājamie meža biotopi ir nelabvēlīgā stāvoklī. Vai, saimniekojot intensīvāk, šis stāvoklis uzlabosies? Diezin vai, drīzāk gan pretēji, jo daudzām no aizsargājamajām sugām ir nepieciešami veci meži, bet veco mežu izciršana ir novedusi pie tā, ka šīs sugas ir apdraudētas.
Vēl – Latvijas mežsaimnieki izliekas nedzirdam dabas aizsardzības nevaldības organizāciju nostāju pārtraukt praksi izstrādāt mežu putnu ligzdošanas sezonas laikā. Pēc kolēģa Aināra Auniņa aprēķiniem, «Latvijas valsts mežu» apsaimniekotajos mežos vien katru gadu no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam mežizstrādes dēļ iet bojā vismaz 50 900 putnu ligzdu. Interesanti, ka Igaunijā līdzīgs aizliegums ligzdošanas laikā ir spēkā jau vairākus gadus. Vai igauņi tādēļ ir ekonomiski zaudētāji?
Problēmas nepazūd, ja mēs izliekamies tās neredzam. Var mēģināt atpirkties – sak, mēs taču darām visu iespējamo… Bet vai tiešām mēs to darām? Līdzīgi kā ar zinātni Latvijā un Jelgavā – paši varam uzskaitīt dažnedažādus sasniegumus, bet, kad apskatām zinātnisku rakstu daudzumu starptautiskās datu bāzēs un salīdzinām sevi ar kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā, secinājums ir kā Andersena pasakā – ķeizars ir kails!
Vai tiešām to redz tikai bērni, bet pieaugušajiem ir iespējams aizmālēt acis? ◆
Oskars Keišs,
Dr.biol., LLU VMF vieslektors, LU Bioloģijas institūta vadošais pētnieks
