Kaut arī pāreja uz mācībām latviešu valodā visās Latvijas vidusskolās notiks jau pavisam drīz, pret to joprojām nerimstas protesti, norādot uz krievu tiesībām Latvijā runāt dzimtajā valodā.
Kaut arī pāreja uz mācībām latviešu valodā visās Latvijas vidusskolās notiks jau pavisam drīz, pret to joprojām nerimstas protesti, norādot uz krievu tiesībām Latvijā runāt dzimtajā valodā. Bet kā ar latviešu tiesībām un iespējām Latvijā runāt nacionālajā valodā? Šoreiz gribu pievērsties darbinieku tiesībām runāt latviski tik populārā valsts iestādē kā Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA).
NVA Jelgavas filiālē vairāk nekā puse klientu (gandrīz 61 procents) ir tā sauktie krieviski runājošie. No viņiem labi ja trešdaļa saprot elementāru latviešu sarunvalodu un var tajā izteikties. Diemžēl latviski sazināties nespēj arī tie, kuriem ir valsts valodas prasmes vidējās un pat augstākās pakāpes apliecība. Par to domājot, rodas loģisks jautājums: vai šīs apliecības ir pirktas, vai arī apšaubāma ir valsts valodas eksaminācijas komisijas locekļu profesionalitāte? Lai kā arī būtu, tas liecina, ka valsts valodas atestācijas sistēma ir neefektīva un neatspoguļo patieso latviešu valodas prasmi. Joprojām sastopami arī indivīdi, kuriem valsts valodas prasmes apliecības nav vispār, un viņi bieži vien latviešu valodā neprot uzrakstīt pat savu vārdu un uzvārdu, lai gan Latvijā nodzīvojuši visu mūžu vai vairākus desmitus gadu. Vēl vairāk izbrīna tas, ka daudzi no šiem bezdarbniekiem atsakās no bezmaksas kursiem, kuros viņiem par NVA trūcīgā budžeta līdzekļiem tiek piedāvāta iespēja apgūt latviešu valodu.
Lai ar šādiem apmeklētājiem sarunātos, valsts iestādes darbinieks ir spiests vai nu runāt krieviski, vai lūgt klientam atnākt vēlreiz – kopā ar tulku. Vienmēr tiek īstenots pirmais variants, tādēļ, NVA strādājot, sāku bažīties, ka laika gaitā aizmirsīšu dzimto valodu. Ja latviešu tautības darbinieks savas valsts iestādē ir spiests runāt svešā valodā, tiek pārkāptas gan viņa cilvēktiesības, gan Latvijas Republikas Satversme un Valsts valodas likums. Satversmes 4. pantā teikts: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.” Satversmes 104. pantā valsts valodas jēdziena būtība paskaidrota konkrētāk: “Ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Ikvienam ir tiesības saņemt atbildi latviešu valodā.” Savukārt saskaņā ar Valsts valodas likuma 1. pantu tā mērķis ir nodrošināt “tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā”. Valsts valodas likumā nekur nav teikts, ka šādas tiesības nav paredzētas valsts iestāžu darbiniekiem. Diemžēl man bijis jāpiedzīvo, ka tikai par to, ka savā darbavietā runāju dzimtajā valodā, esmu kolēģu klātbūtnē nosaukta par fašisti. Šādu rupjību atļāvās bezdarbniece, kurai ir valsts valodas prasmes 2. A pakāpes apliecība, bet kura nespēja pārdzīvot, ka ar viņu runā latviski. Lūk, cik “aizsargāti” ir latvieši savā tēvu zemē. Jā, zinu, ka saskaņā ar Civillikumu man ir tiesības šo nekauņu iesūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskaršanu, taču man nav arī noslēpums, cik “efektīva” un “ope-ratīva” ir Latvijas tiesu sistēma, tādēļ gandarījuma saņemšana par šo apvainojumu pārāk ieilgs.
Nav saprotams, kāpēc krievu valodai un šīs tautības minoritātei Latvijā būtu piešķiramas privilēģijas, ja Valsts valodas likuma 5. pantā lasāms: “Ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, šā likuma izpratnē ir uzskatāma par svešvalodu.” Tad kāpēc man kā valsts iestādes darbiniecei ir krieviski jāapkalpo krievs, bet citu mazākumtautību pārstāvji viņu dzimtajā valodā ne? Vai vienīgi tāpēc, ka krievu valodu protu, bet lietuviešu, igauņu, poļu un citas ne? Manuprāt, tas nav nedz likumīgi, nedz taisnīgi. Un ko darīsim pēc dažiem gadiem, kad valsts iestādēs sāks strādāt tagadējie padsmitgadnieki, no kuriem daudzi krievu valodu neprot, ja mazākumtautību pārstāvji latviešu valodu joprojām nebūs apguvuši? Latvijas likumos nekur nav aizlieguma valsts iestādē strādāt personai, kas neprot krievu valodu. Kā tad īsti būs – latviešiem būs jāmācās krievu (bet kāpēc ne igauņu, poļu, ebreju vai cita?) valoda vai tomēr cittautiešiem – latviešu valoda, vai varbūt runāsim katrs savā, cits citu nesaprotot?
Par to, cik liela ir krievu valodas ietekme Latvijā, liecina šāds absurds gadījums. Kāds NVA Jelgavas filiālē reģistrējies arābu bezdarbnieks, kas apprecējis latviešu meiteni un neilgā laikā apguvis latviešu valodu, Latvijā nevar atrast darbu tādēļ, ka neprot krieviski. Esmu pārliecināta, ka šis arābs nav vienīgais, kuru piemeklējis tāds liktenis.
Atgriežoties pie raksta sākumā aizskartās tēmas par pāreju uz mācībām latviešu valodā, jāsecina, ka tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu Latvijas pamatnācijas tiesības un iespējas etniskajā dzimtenē runāt latviski. Savukārt mazākumtautību skolēniem vajadzētu mācīt ne vien latviešu valodu, kultūru un Latvijas vēsturi, bet arī ieaudzināt lojalitāti pret valsti, kurā viņi dzīvo, un tās iedzīvotājiem, kas runā savā dzimtajā valodā.
