Latvijas zemnieku sanāksmē skaidri un gaiši tika uzdoti jautājumi valdībai, kā arī pieņemtas rezolūcijas par lauku attīstību. Bet valdība klusē. Varbūt nav ko teikt. Laikam taču viņiem «labs zemnieks ir beigts zemnieks».
Latvijas zemnieku sanāksmē skaidri un gaiši tika uzdoti jautājumi valdībai, kā arī pieņemtas rezolūcijas par lauku attīstību. Bet valdība klusē. Varbūt nav ko teikt. Laikam taču viņiem «labs zemnieks ir beigts zemnieks».
Ir pārlieku daudz neatbildētu jautājumu par Latvijas lauku attīstību. Kāpēc lauki slīgst nabadzībā? Kur paliek tā nauda, kas it kā novirzīta lauksaimniecības un lauku attīstībai? Ko darīt zemniekiem, kas kaut ko ražo, ja vairāk nekā puse Latvijas lauksaimniecības produktu tirgus – 400 miljoni latu – ar liberālās valdības svētību tiek legālajam un nelegālajam importam? Vai tad nav jādomā par sava tirgus politisku un valstisku aizstāvību?
Nevar piekrist populistiskajiem apgalvojumiem, ka, turpinot sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, jau tagad piedāvātie noteikumi lauksaimniecībā ir «vairāk nekā šobrīd lauksaimniecībai ir». Patiesībā šābrīža situācija draud pārvērsties par mežonīgu lauku izdzīvošanas maratonu, kad apmēram 500 – 700 zemnieku, kas atbildīs starptautiskajām prasībām, kaut kā dzīvos un nevienlīdzīgas konkurences apstākļos mēģinās ne tikai ražot, bet arī pārdot. Pārējie grims nabadzībā.
Tagad laukiem sola sociālos maksājumus, tādas kā pensijas. Sociālo palīdzību parasti piedāvā cilvēkiem, kas paši nevar tikt galā ar savām problēmām. Vai kāds grib teikt, ka 30 procenti Latvijas lauku iedzīvotāju ir nespējīgi un nevarīgi? Nespējīga ir valdības lauku attīstības politika.
Tās rezultāts ir tāds, ka paši ar saviem ražojumiem piepildām labi ja trešdaļu tirgus. Lai to piepildītu, mums lauksaimnieciskā ražošana jāpalielina vismaz trīs reizes. Taču šķiet, ka to negrib ne Eiropa, ne mūsu eiroromantiķi. Valdošo partiju lauku politika ir vērsta uz izlases saimniecību attīstību, atstājot novārtā lielāko saimniecību daļu.
Kāpēc par laukiem un to attīstību nevar runāt arī kā par latviskā dzīvesveida uzturētāju? Tagad modē ir runas, ka mazās saimniecības atmirs, ka tās nav vajadzīgas. Bet kas Latvijas apstākļos ir maza, vidēja un liela saimniecība?
Ir jāievieš jauns jēdziens – efektīvais zemnieks. Tas ir zemnieks, kas liels var būt arī ar 10 govīm un pieciem hektāriem zemes, ja, izmantojot jaunākos zinātnes un tehnikas sasniegumus, gadā no govs izslauc 7000 kilogramu piena un no hektāra ievāc piecas sešas tonnas graudu. Taču tāds zemnieks nav izdevīgs, jo Eiropā jau ir lauksaimniecības pārprodukcija.
Latvijas Zemnieku savienība uzskata, ka jāmaina subsīdiju politika un jāatbalsta visi zemnieki neatkarīgi no viņu hektāru un govju skaita.
Latvijas zemnieks ar Eiropas zemniekiem konkurētspējīgs būs tikai tad, ja konkurences nosacījumi būs līdzvērtīgi.
Mūsu valdībai ļoti patīk salīdzināt sevi ar Igaunijas un Lietuvas valdību. Un atklājas: kaimiņvalstis pārspēj mūs visā – valsts attīstībā, starptautiskajā politikā. Lietuva, atbalstot savus piena ražotājus un eksportētājus, spēj panākt, ka Latvijā ievesto Lietuvas piena produktu cenas ir zemākas nekā Latvijā ražotajiem. Tā ir skaidra un apzināta lietuviešu dempinga politika, un mēs no valdības varam prasīt antidempinga pasākumus.
Arī realizācijas kvotu jautājumā Latvijas nostājai jābūt stingrai. Mums ir tiesības prasīt aizsargāt savu iekšējo tirgu. Tas nozīmē arī pastiprināt cīņu ar kontrabandu. No valdības mēs prasām reālu un skaidru rīcību, kas vērsta uz nacionālo interešu ievērošanu un valsts attīstību.
Latvijas laukiem ir nākotne! Un tā saistāma ar līdzsvarotu visas valsts attīstību. Ja būs labi katram trešajam Latvijas iedzīvotājam, tad būs labi arī pārējiem. Pievienojos dzejnieka Andreja Eglīša teiktajam: «Nevar dzīvot tikai no svešas maizes vien, un mūsu zemnieki sāk ciest badu, viņi neko nevar pārdot, nevar konkurēt ar saviem produktiem. Zemniecība ir ārkārtīgi svarīga lieta, tā ir tikpat svarīga kā latviešu valoda!» Tikai mūsu valdība joprojām klusē…
