Ieraugot cukurniedru laukus, kā arī daudzās pretimbraucošās kravas mašīnas, piekrautas niedrēm, profesors M.Āboliņš pievērsa tam uzmanību un vairāk painteresējās, no kā mums, iespējams, nākotnē būs jāpārtiek.
Ieraugot cukurniedru laukus, kā arī daudzās pretimbraucošās kravas mašīnas, piekrautas niedrēm, profesors M.Āboliņš pievērsa tam uzmanību un vairāk painteresējās, no kā mums, iespējams, nākotnē būs jāpārtiek. Salīdzinājumā ar bietēm cukurniedres pasaulē audzē vairāk – ap 200 valstu –, un no tām saražo sešas reizes vairāk saldās vielas. Aiz Brazīlijas, Indijas un Ķīnas Taizeme ir ceturtā lielākā cukura ražotāja pasaulē. Niedres prasa subtropu vai tropu klimatu, to garums vidēji ap 2,5 metri. Augu pavairo veģetatīvi, pārsvarā ar vienpumpura spraudeņiem. Stādīt samērā grūti, jo visbiežāk to dara ar rokām. Taču, vienreiz iedēstot, izaudzēto vāc vairākus gadus, parasti iegūstot 2 – 10 ražas. Ar katru gadu tā atkarībā no augšanas apstākļiem var samazināties. Vāc ar rokām vai kombainu, tomēr ar cilvēku spēku to izdara vairāk nekā pusē no cukurniedru platībām. Vispirms lauku aizdedzina, lai iznīcinātu sausās lapas un aizbaidītu čūskas. Šo rāpuļu daudzveidība Taizemē liela, esot četras čūskas uz vienu iedzīvotāju. Dzīvi paliek sulīgie stublāji un sakneņi, kas atkal ražos nākamajā gadā. Prasmīgs vācējs ar mačeti stundā nocērt ap 500 kilogramu niedru, bet ar kombainu iespējams novākt daudz vairāk – līdz 30 tonnu stundā. Pēc tam niedres ātri jānogādā pārstrādes uzņēmumiem, jo nogrieztas tās nevar atstāt uz lauka ilgāk par divām trim dienām, pretējā gadījumā būs lieli cukura zudumi. Braucot garām, varēja vērot arī fabriku ar lielām automašīnu rindām, piekrautām ar cukurniedrēm.
