Lai apspriestu Kalnciema Domes iecerēto pilsētas centralizētās siltumapgādes sistēmas rekonstrukciju, pirmdien uz sanāksmi pulcējās ap trīsdesmit daudzdzīvokļu māju vecāko un arī citi interesenti.
Lai apspriestu Kalnciema Domes iecerēto pilsētas centralizētās siltumapgādes sistēmas rekonstrukciju, pirmdien uz sanāksmi pulcējās ap trīsdesmit daudzdzīvokļu māju vecāko un arī citi interesenti. Ar ziņojumu par šo projektu uzstājās Domes priekšsēdētāja vietnieks Vladimirs Jeremejevs.
Domes zālē pārsvarā bija gados vecāki ļaudis. Tā jau ir, ka parasti mājas iedzīvotāju uzticību iemanto tie kaimiņi, kas pazīstami ilgāku laiku. Otrkārt, jaunie darbaspējīgā vecuma iedzīvotāji (tādu Kalnciemā ir ap pusotra tūkstoša) pārsvarā līdz vēlam vakaram ir prom. Pilsētā ir apmēram piecsimt darba vietu. Pārējie strādā Rīgā, Jūrmalā, Jelgavā. Un tad jau mājās tik ātri netiksi.
Padomju laikos Kalnciema dzīvojamos namus, tāpat kā skolu, slimnīcu un vairākas citas ēkas, apsildīja jaudīga katlumāja, kas pilsētai bija kopīga ar ķieģeļu ražotni.
Deviņdesmito gadu sākumā un vidū, kad pieprasījums pēc būvmateriāliem katastrofāli kritās, palielinājās kurināmā cenas un samazinājās iedzīvotāju ienākumi, Kalnciemā iestājās smaga saimnieciskā krīze. 1995. un 1996. gada ziemā pilsētas daudzdzīvokļu mājas palika bez apkures. Cilvēki sildījās ar elektrību, gulēt ejot, lika zem segas ar karstu ūdeni pildītas pudeles. Protams, no tā ļoti cieta bērni un veci cilvēki. Galu galā sasāpējušai problēmai radās risinājums. Proti, iedzīvotāji “sameta” pa piecdesmit, sešdesmit un pat astoņdesmit latiem no dzīvokļa un visām divdesmit salstošajām mājām tika ierīkoti katrai atsevišķi apkures katli, ko kurina ar malku. Protams, ka tādas kolektes savākšana kalnciemniekiem, no kuriem daudzi bija bez darba vai arī pelnīja mazāk nekā agrāk, nebija viegla. Taču vēl vienu ziemu ciest aukstumā, šķiet, neviens vairs nevēlējās. Šis izmisuma solis izrādījās veiksmīgs. Tolaik malka bija lēta – četri pieci lati par steru. Iedzīvotājiem par apkuri iznāca maksāt vidēji divdesmit santīmu par kvadrātmetru. Var piebilst, ka lielākajās daudzdzīvokļu mājās siltuma cena bija zemāka, mazākajās – mazliet lielāka. “Mums vajadzētu uzlikt pieminekli šiem apkures katliem, kas mūs vairāk nekā septiņus gadus ir glābuši, taču savā attīstībā nevaram pie tā palikt,” teica pilsētas Domes priekšsēdētāja vietnieks V.Jeremejevs. Pirmkārt, septiņu gadu laikā dubultojusies un turpina augt malkas cena. Otrkārt, šie “uz ātro”, bieži vien bez pienācīgiem tehniskajiem projektiem ierīkotie apkures katli sāk nolietoties.
“Ekonomiskais brīnums”
Divdesmit vai šoziem jau gandrīz trīsdesmit santīmu par kvadrātmetru – kā apkure var iznākt tik lēta? Piemēram, Jelgavā cena ir sešdesmit, pat astoņdesmit santīmu. Kā saprast Kalnciema “ekonomikas brīnumu”? V.Jeremejevs to izskaidro šādi. Pirmkārt, visas divdesmit malkas katlumājas darbojas bez algotas grāmatvedības. Mājas vecākie malkai nepieciešamo naudu paši savāc. Turklāt kaimiņi jau apmēram zina, cik kurš kad saņem, kur katrs iepircies vai citādi tērējies. “Kasieri” iznāk satikt vai ik dienu, un savējos jau neapšmauksi. Otrkārt, katrs nams malku pērk pats. Tas parasti notiek bez kvītīm, bez pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas. Malkas piegādātāji ir dažādi. Viena māja to pērk jau sazāģētu un saskaldītu, citā ar šīm lietām tiek galā iedzīvotāji paši – var teikt, ir jaunas darba vietas. Par kurinātājiem katlumājās strādā pensionāri. Alga nav atbilstoša grūtajam darbam. Turklāt maksāts tiek bez nodokļiem, aploksnēs, un galu galā kurinātājam kaut kas uz rokas tomēr iznāk. Malkas grēdas Kalnciemā stāv māju priekšā. Nelaimes gadījumā ugunsdzēsēju mašīna tām garām netiktu. Toties katrs no saviem dzīvokļa logiem var pārliecināties, ka mājas vecākajam par apkuri samaksātā nauda nav pazudusi vējā. Pie loga stāvot, var izrēķināt, vai kurināmā pietiks līdz pavasarim. Jāpiebilst, ka arī “siltuma regulators” darbojas nevainojami – siltā ziemā kurinātājs malciņu pratīs pietaupīt.
Ar ekspertu aci
Padomju laikā būvētās blokmājas Kalnciemā tāpat kā daudzviet citur neatbilst siltumnoturības prasībām. Inženiertehnikas un ekonomikas konsultāciju sabiedrības SIA “Strasa konsultanti” veiktajā Kalnciema pilsētas centralizētās siltumapgādes sistēmas rekonstrukcijas projekta aprakstā teikts, ka siltuma zudumi caur griestiem augšējos stāvos un grīdām pirmajos stāvos veido līdz 30% no kopējiem zudumiem. Proti, veicot mērījumus tipveida daudzdzīvokļu mājās, gaisa temperatūra bēniņos pie āra gaisa temperatūras mīnus divi grādi sasniedza +10…+14 grādu. Tas liecina par ļoti nelietderīgu siltumenerģijas izmantošanu. Ceturto daļu no kopējiem zudumiem rada caur logiem un durvīm “izkūpējušais” siltums, jo noblīvējums nav bijis pietiekams, jau ēkas nododot ekspluatācijā.
Šie eksperti, pētot 2002./2003. gada apkures sezonu, secina, ka “apkures pašizmaksa, aplūkojot visas siltumapgādes sistēmas kopā, iedzīvotājiem bija vidēji 26 santīmi par kvadrātmetru mēnesī. Runājot ekonomiskās kategorijās, nav gan īsti skaidrs, kā var būt kaut kāda “iedzīvotāju apkures pašizmaksa”. Pašizmaksas jēdziens tomēr saistās ar ražotājiem, nevis patērētājiem, kādi būtībā ir māju iedzīvotāji. Droši vien tādas aplamības rodas, ja kāds nezina, cik solīdi, it kā Briseles klerkiem pieņemamā valodā, ņemas aprakstīt Kalnciema iedzīvotāju krīzes situācijā radīto beznodokļu “ekonomisko brīnumu”.
Turklāt ir vēl viens visai neskaidrs secinājums. Proti, Kalnciemā patērētāji ar apkuri bijuši nodrošināti 51% apjomā. Protams, māju sienas, logi un durvis nav pietiekami izolēti, taču pilsētā nav gadījies uzklausīt sūdzības, ka kādam dzīvoklī tajās mājās, pie kurām ir minētie malkas apkures katli, būtu vēsi. Ja jau ziemā bēniņos ir vairāk nekā plus desmit, tad dzīvokļos – gandrīz divdesmit grādu. Protams, apsildot dzīvokļus, kurināmais tērēts neracionāli daudz. Taču šī problēma vairāk saistās ar namu siltināšanu, nevis centralizētās apkures ierīkošanu.
Kāds ir piedāvājums?
Kā sapulces sākumā atzina V.Jeremejevs, centralizētas apkures sistēmas rekonstrukcija Kalnciema Domei nebūtu pa spēkam. Taču tagad ir iespējams saņemt atbalstu no ES struktūrfondiem. Projekta kopējās izmaksas patlaban tiek lēstas 700 tūkstoši latu. 209 tūkstošus paredzēts saņemt dotācijā, 415 tūkstošu būtu kredīts, kas pilsētai jāatdod divdesmit trīsdesmit gados, bet 76 tūkstoši jāiegulda pašvaldībai. Kur šī nauda tiktu izmantota? Projektā paredzētas divas katlumājas. Viena tiktu kurināta ar gāzi, otra – ar šķeldu un skaidām. Turklāt šķeldas katlumāja būtu izvietota nepabeigtā jaunbūvē, kas dotu zināmu līdzekļu ietaupījumu. Vēl nepieciešams rekonstruēt siltumtīklus. Projekta realizācijas pirmajā kārtā tas notiktu 0,8 kilometru garumā, bet otrajā un trešajā kārtā – vēl klāt nāktu 3 kilometri. Pie visām mājām paredzēts uzstādīt arī siltummezglus, ar kuriem patērētais siltums tiks uzskaitīts un regulēts.
“Kasti degvīna par 60 santīmiem”
Kaut gan grūti pateikt, kādas nākotnē būs kurināmā cenas, gāzes un šķeldas kombinēšana varētu būt ekonomiski visizdevīgākā, uzskata Domes priekšsēdētāja vietnieks inženieris V.Jeremejevs. Vai dzīvokļa apkures cena tādējādi daudz nemainītos un būtu pa spēkam pilsētas dzīvokļu īpašniekiem? SIA “Strasa konsultanti” veiktajā pētījumā secināts, ka jā. Iedzīvotāju sapulcē domas dalījās. Vladimirs Kačanovs, vīrs, kas pirms dažiem gadiem ienācis dzīvot Kalnciemā no Rīgas, teica, ka gatavs derēt, ka pēc šīs apkures sistēmas rekonstrukcijas apkures cena celtos līdz 60 santīmiem par kvadrātmetru mēnesī. Vecie kalnciemnieki bija klusāki, bet varēja just, ka prāti ir satraukti.
Domes galvenais arhitekts Oļģerts Dūda “Ziņām” teica, ka līdzīgas problēmas deviņdesmitos gados bijušas Ozolniekos. Tur arī pie vairākām daudzdzīvokļu mājām uz pāris gadiem bijuši ierīkoti malkas apkures katli, tomēr centralizētā apkure drīz vien no jauna parādījusi savas priekšrocības. Tiesa, Ozolniekos salīdzinājumā ar Kalnciemu iedzīvotāji ir maksātspējīgāki. Turklāt tur ir arī krietni augstākas dzīvokļu cenas. Vajadzētu palielināties arī kalnciemnieku pensijām un algām, bet vai tas notiks pietiekami strauji? Dome apkures sistēmas rekonstrukciju iecerējusi veikt trīs gados. Pēc dažiem gadiem būvniecības un rekonstrukcijas izmaksas jau būtu jūtami lielākas.
