Pērn 9. septembrī sākās mans liktenīgais stāsts. Svētdienas vakarā manam vīram Vitautam Vedeikam palika slikti – reiba galva, bija augsts asinsspiediens.
Pērn 9. septembrī sākās mans liktenīgais stāsts. Svētdienas vakarā manam vīram Vitautam Vedeikam palika slikti – reiba galva, bija augsts asinsspiediens. Izsaucu neatliekamo medicīnisko palīdzību. «Ātrie» atbrauca, izmērīja asinsspiedienu, sašpricēja un teica, ka pirmdien jāizsauc ģimenes ārsts. Pēc brīža ārste izmērīja asinsspiedienu vēlreiz, tas bija normalizējies, lūdza samaksāt Ls 2. Ļoti lūdzu, lai ved vīru uz slimnīcu, jo tur ir speciālisti un attiecīgā aparatūra, bet ārste Māra Sējēja to noraidīja. Visu vakaru sēdēju pie vīra un masēju viņam kājas un rokas. Ap plkst.23 vīrs zaudēja samaņu, un es atkal izsaucu neatliekamo palīdzību. Atbrauca tā pati ārste. Sacīju, ka vajadzēja vīru vest uz slimnīcu, kad to lūdzu. Vīru nonest lejā palīdzēja kaimiņi, jo neatliekamajai palīdzībai nebija kas to izdara.
Ātrās palīdzības mašīnā sapratu, ka viss ir par vēlu. Ar nestuvēm manu vīru nogādāja Uzņemšanas nodaļā, nolika uz galda papīrus uzņemšanas māsai un aizbrauca. Vīrs uz nestuvēm gulēja kā beigts, ar sanitāri viņu pārģērbām slimnīcas drēbes. Dežūrārstu gaidīju 20 minūtes. Viņš pienāca un lika vīru aizvest uz nervu nodaļu.
Tajā naktī uzņemšanā dežūrēja terapeits Seležņovs. Es lūdzu, lai vīru ved uz reanimāciju, bet ārsts manī neklausījās.
Vīru aizveda uz nervu nodaļu un teica, lai gaidu ārsti Bērziņu. Vīrs palika zils, viņam sala. Mēģināju satikties ar dežūrārstu, viņš paskatījās un teica, ka viss kārtībā.
Sēdēju pie slimnieka un lūdzu Dievu, lai vīrs izturētu līdz astoņiem rītā. Plkst. 6 lūdzu dežūrārstu vēlreiz, pieprasīju sirds kardiogrammu. Plkst.6.15 atnāca samiegojusies kardioloģijas māsa, kas veica šo izmeklējumu. Vīru sapotēja un teica, lai gaida rītu.
Es sapratu, ka vīram ar sirdi viss kārtībā, tātad insults. Vai tad to ārste nesaprata, kad pirmo reizi izsaucu ātro palīdzību, vai vienkārši negribēja saprast?
10. septembra rītā plkst.8.30 palātā ienāca ārste Bērziņa. Lūdzu viņai palīdzēt, jo laiks jau zaudēts. Mani izraidīja no palātas, vīru ar gultu aizveda uz izmeklēšanu, vēlāk – uz Reanimācijas nodaļu.
Plkst.11.30 aizgāju uz Reanimācijas nodaļu, māsiņa mani ieveda ārsta kabinetā. Ārsts Buhs laipni paskaidroja, ka vīrs ir ļoti smagā stāvoklī – insults. Nodomāju – tātad beigas, bet ārsts atbildēja, ka vēl viens procents ir cerība, tikai pašiem apmēram par 300 latiem jāpērk zāles. Mēs ar dēliem šo iespēju izmantojām, taču uzlabojuma nebija. Vīrs nomira 26. septembra vakarā.
Septiņpadsmit dienu ārsts Buhs cīnījās par mana vīra dzīvību, paldies viņam un viņa komandai.
Nezinu, bet domāju, ja ārste Māra Sējēja būtu sniegusi pirmo palīdzību, viss būtu kārtībā, protams, tās ir tikai manas domas.
***
Vēstulē atspoguļotos faktus komentē Jelgavas Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) stacijas direktors Roberts Beitāns.
Izskatot Z.Vedeikas sūdzību par neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu slimniekam Vitautam Vedeikam (62 g.v.), atzīstu, ka pēc izsaukuma 9. septembrī plkst.19.02 NMP ārstes Māras Pažerauskas (iepriekš – Sējējas) uzstādītā diagnoze bija pareiza, medikamentozā terapija un taktika adekvāta slimnieka veselības stāvoklim. Par pacienta nodevu Ls 2, tiesa, tika pieļauta taktiska kļūda, bet ar juridiski pareizu noformējumu. No piedāvātās hospitalizācijas slimnieks, kas pēc veiktās terapijas jutās labāk, atteicās.
Ārste pēc atkārtota izsaukuma 9. septembrī plkst.22.20 konstatēja, ka slimnieks ir pie samaņas, viņam ir augsts arteriālais asinsspiediens, motora afāzija, parēzes nebija. Slimnieks saņēma veselības stāvoklim atbilstošu medikamentozo terapiju. Tā kā bez NMP ārstes M.Pažerauskas brigādes sastāvā bija NMP feldšera palīdze (sanitāre) A.Ņemņaseva, tika lūgts sievai sameklēt palīgus slimnieka (liela auguma un svara vīrietis) nonešanai no dzīvokļa līdz NMP brigādes mašīnai. Slimnieks tika nogādāts Jelgavas pilsētas slimnīcā.
Tālāko notikumu secību komentē Jelgavas pilsētas slimnīcas galvenā ārsta vietniece medicīnas jautājumos Solveiga Ābola.
Saņemot pacienta vai viņa tuvinieka rakstisku stāstu par to, kā slimniekam klājies slimnīcā, vienmēr gribas nodalīt objektīvo no subjektīvā. Tas ir svarīgi.
Objektīvā daļa – tā ir stacionārā slimības vēsture, kas jebkuru šaubu gadījumā tiek izanalizēta, jo tur ierakstus izdara visi speciālisti, kas slimnieku ir izmeklējuši un ārstējuši. Kopā ar slimnīcas neirologiem izanalizējot dežūrārsta rīcību, visi nozīmējumi tika atzīti par pareiziem un savlaicīgiem. Jebkurš process, un šoreiz tie bija išiēmiska tipa asinsrites traucējumi galvas smadzeņu rajonā, kur atrodas dzīvībai svarīgi centri, rit noteiktā gaitā un ne vienmēr regresē tūlīt pēc ārstēšanas uzsākšanas. Tā arī šoreiz, kaut arī terapija bija adekvāta, slimnieka veselības stāvoklis pasliktinājās.
Otrā daļa – subjektīvā. Kā jūtamies, saskaroties ar sev ne visai saprotamām un neierastām parādībām? Apjukuši un nobijušies. Tāpēc svarīgi, lai ārsts, kaut arī ļoti noslogots, atrod laiku tuviniekiem sīki izskaidrot radušos situāciju. Slimnīcas Reanimācijas nodaļas ārsti tiešām spēj darīt savu darbu un arī bēdīga iznākuma gadījumā saņemt pateicību, jo atrod laiku sarunām ar slimnieka tuviniekiem.
Taču mēdz būt arī citādi. Tā acīmredzot noticis arī šoreiz. Dežūrējošais ārsts, lai gan no objektīvā jeb medicīniskā viedokļa darbojās nevainojami, neizskaidrojot Vedeikas kundzei situāciju, nav radījis drošības izjūtu, ka slimnieka labā viss tiek darīts savlaicīgi un korekti.
Ceram uz mediķu, pacientu un viņu tuvinieku labāku savstarpēju sapratni turpmāk.
