Kārtējais kalendārais gads, kas ne ar ko īpašu neatšķīrās no iepriekšējiem, ir beidzies.
Kārtējais kalendārais gads, kas ne ar ko īpašu neatšķīrās no iepriekšējiem, ir beidzies.
Strādāju augstceltnes 10. stāvā Rīgas vidū, aiz loga lejā deg daudzās izpušķoto eglīšu uguntiņas un domāju par tiem daudzajiem lauku cilvēkiem, kuri šajā mirklī meklē savu gaismas staru – tiešā un pārnestā nozīmē.
Latvietis ir pacietīga būtne, it sevišķi laucinieks, jo pati daba māca viņam tādam būt. Viņš var gadu no gada darīt vienu un to pašu darbu – art, sēt, novākt, barot lopus, šķūrēt mēslus, viņš var ilgi, ilgi iet tumsā un salā, viņam tikai jāzina, ka aiz tā tālā līkuma, aiz tā tālā pakalna būs gaisma.
Klausos vienurīt radio un dzirdu, ka Latvija Eiropas valstu līmeni sasniegs pēc 23 gadiem. Tāds tad ir ceļa gabals līdz gaismai un normālai dzīvei! Ko darīt līdz tam? Dzīvot. Priecāties par to, kas ir šodien. Aptvert to, ka ne jau pati gaisma ir tik vilinoša, vilina ceļš uz to. Par to pārliecinājos, būdama ārzemēs. Zemnieki tur dzīvo labu, pārticīgu dzīvi. Viņiem ir labi aprīkotas fermas, teicami apstrādāti lauki, labiekārtotas mājas ar pēdējiem sadzīves tehnikas brīnumiem. Bet nekur neredzēju, ka viņi tāpēc būtu priecīgāki vai laimīgāki par mums. Brīnišķīgā vasaras novakarē, būdama Zviedrijā, jautāju, kur palikuši cilvēki, jo ne pie ideāli sakoptajām viensētām, ne ciematos neredzēju draiskojamies bērnus, neredzēju pieaugušos, neredzēju vecus cilvēkus. Atbilde skanēja: «Lielie skatās televizoru, bērni spēlē datorspēles.» Tad sev jautāju – vai tādu dzīvi es gribētu? Vai jūs tādu gribētu?
Mums pašlaik šķiet, ka galvenā nelaime ir nabadzībā. Būtu pietiekami naudas – tad gan.… Domāju, ka daudzos gadījumos tā būtu milzīga garlaicība. Daudzi neizturētu pārbaudi ar naudu un mantu. It sevišķi, ja tā nāktu pēkšņi, nevis pakāpeniski. Es neslavinu nabadzību. Es priecājos, ka daudziem maniem līdzcilvēkiem ir dota iespēja noiet ceļu no nabadzības līdz pārticībai, lai izjustu tās garšu. Jo cilvēks visu uztver salīdzinājumā. Vai mēs tik ļoti priecātos par sauli, ziediem, siltumu, ja nebūtu drēgnā, tumšā, aukstā decembra?
Skatoties salīdzinājumā uz aizgājušo gadu no Zemnieku federācijas viedokļa, tas bija ražīgāks par iepriekšējiem. Esam bijuši acīgāki par dažu labu ierēdni un citu lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, pamanot un virzot cauri daudzajām valsts institūcijām tādus svarīgus jautājumus, kā Eiropai apsolītā brīvā tirgus «rītdien uz brokastlaiku» ierobežošanu, kā zemniekam neizdevīga jaunā autotransporta īpašnieku civiltiesiskās apdrošināšanas likuma pārskatīšanu, kā subsīdiju pretendentu loka paplašināšanu, lai izredzēto kārtā nebūtu tikai lielsaimnieki vai kāda atsevišķa ražotāju grupa. Šajā jautājumā ir izdevies «izspiest» no zemkopības ministra solījumu, ka hektārsubsīdijas 2002. gadā maksās arī par graudaugu un eļļas augu laukiem, kas ir apsēti ar nesertificētu sēklu, subsīdijas maksās augsnes kaļķošanai, būtiski paplašināsies valsts atbalsta saņēmēju loks netradicionālajās nozarēs. Pašlaik risinām jautājumu, kā vienkāršot dīzeļdegvielas akcīzes nodokļa atmaksas kārtību.
Savos lēmumos esam bijuši konsekventi, domājot nevis kā labāk izskatīties, bet paturot prātā tos zemniekus, kurus pārstāvam. Mēs neesam pret citiem, mēs neesam vienīgie un labākie, esam ar tiem, kas ir ar mums. Esam par gudriem, godīgiem un čakliem lauku ļaudīm.
Latvijas Zemnieku federācija vēl visiem lauciniekiem nezaudēt dūšu un atrast savu gaismas staru!
