Ir teiciens «Ar netīro ūdeni izliet arī bērnu». Pārfrāzējot šo kādreiz Ļeņina lietoto izteicienu, varētu teikt, ka šodien Latvijā notiek pretējs process – kopā ar bērnu bļodā tiek ieliets arī netīrais ūdens.
Ir teiciens «Ar netīro ūdeni izliet arī bērnu». Pārfrāzējot šo kādreiz Ļeņina lietoto izteicienu, varētu teikt, ka šodien Latvijā notiek pretējs process – kopā ar bērnu bļodā tiek ieliets arī netīrais ūdens. Pat vēl vairāk – bērns vēl bļodā nav ielikts, bet netīrais ūdens tiek liets pārpārēm. Ar to es domāju postsociālistiskās Latvijas valsts veidošanas plusus un mīnusus un ar to saistītās Rietumu «vērtības», uz kurām pamatojoties, veidojam šo valsti.
Ko mums ir devuši kontakti ar Rietumu pasauli? Kas visvairāk bija vajadzīgs – valsts ekonomiskais pamats jeb ražošana –, ir sagrauta. Tikpat kā neko neražojam, bet tirgojamies dūšīgi… ar ārzemju precēm. Arī Rietumu investīcijas neatstāj tikpat kā nekādu iespaidu uz mūsu ražošanu. Tas vedina uz domām, kamēr mūsu valdība norobežosies no ražošanas jautājumiem, nekas labs nav gaidāms. Tas būtu par to vēl nedzimušo bērnu. Bet kā tad ir ar netīro ūdeni? Ar to saprotu masu informācijas līdzekļos atklāti propagandēto vai pieciesto un mūsu ikdienā ienākušo prostitūciju, homoseksuālismu, narkomāniju, vardarbību, nekādi neizskaužamo korupciju un citus Rietumu «labumus».
Šodien cilvēkam nav nekādas vērtības. Miesas vai dvēseles bojāšana, pat fiziska iznīcināšana tiek pasniegta kā pati par sevi saprotama lieta. Arī darīt cilvēks drīkst visu, pat kopoties ar sava dzimuma pārstāvjiem, laikam tādā veidā radīt bērnus un risināt demogrāfiskās problēmas. Tas, ko kādreiz uzskatījām par intīmu, tagad brīvi tiek «nelietīgi velti valkāts». Šis grēks, kā redzams, ir sastopams pat jaunatnes audzinātāju vidū. Tā kāda pasniedzēja, kas sakās esam docente, kaut arī neviens to viņai netika prasījis, ņem un publiski atzīstas, ka ir heteroseksuāla latviete. Es to, protams, nevaru apstrīdēt, kaut gan, pēc viņas publikācijas spriežot, vairāk velk uz biseksuālisma pusi. Bet vai mums ir vajadzīga šāda atklātība? Šodien cilvēks var atļauties daudz ko, tikai vienu viņš nedrīkst – aizskart jebkura (arī pēdīgā) cilvēka cilvēktiesības. Tas ir nāves grēks vai tabu. Jā, tāds nu ir izslavētais kapitālisms. Vai tāda sabiedrība mums ir vajadzīga? Kādreiz mācīja, ka valsts ir piespiedu aparāts, kas var sabiedrībai noteikt ierobežojumus, kaut ko piespiest. Vai ir vajadzīga tāda «demokrātija» vai visatļautība, kāda valda pie mums un par kādu, cik var saprast, iestājas mani oponenti? Neticu, ka šāda sabiedrība noslēgs cilvēces vēsturisko attīstību, un nedomāju, ka pēc tādas būtu jātiecas. Ne par tādu sabiedrību sapņoja cilvēces gaišākie prāti – Kampanella, utopiskie sociālisti un daudzi citi. Bet pagaidām, kā saka, nekur nespruksi, taču vismaz centīsimies iztikt ar pēc iespējas mazāku netīrā ūdens daudzumu.
P.S. Pirmkārt, izrādās, mana oponente mani ir «izpratusi» daudz labāk nekā es pats («ZZ» 23.01.02.). Otrkārt, izbrīnu izsauc tas, ka mūsu augstskolās ir tādi mācību spēki, kas nemāk saprotami izteikt domu, kas vispār nesaprot, par ko runā. Nezinu, kā, esot šādam līmenim var uzrakstīt disertāciju vai citu zinātnisku darbu. Treškārt, turpmāk, rakstot kādu publikāciju, ieteiktu savai oponentei ieskatīties svešvārdu vārdnīcā. Nu kaut vai izlasīt, ko nozīmē vārds «fašisms». Ceturtkārt, nav ētiski likt vienlīdzības zīmi starp cilvēku nabadzību un izvirtību, kā tas tiek darīts.
