Gita Grase, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore
Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīgs «jā» vai «nē». Nenoliedzami, ka apmeklētāju skaits ir viens no būtiskākajiem faktoriem, lai novērtētu muzeja popularitāti. Pēc padomju laikiem sabiedrībā bija uzskats, un nevarētu teikt, ka nepamatots, par muzeju ekspozīcijām kā totalitārās varas propagandas ieroci. Tādēļ bija ļoti svarīgi parādīt, ka muzeji ir mainījušies, un publiski demonstrēt mūsu vēstures patiesās liecības. Taču stereotipi ir ļoti spēcīgi, un bija jāmeklē citi veidi, kā cilvēkus «piedabūt» ienākt muzejā. Tas arī varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc Muzeju nakts Latvijā jau no paša sākuma tika pozicionēta vairāk kā izklaides pasākums. Turklāt jāatzīmē, ka arī pati mūsdienu sabiedrība vairāk tiek orientēta uz izklaidi, uz viegli uztveramu informāciju, jo domāšana ir grūts darbs, kam diemžēl liela sabiedrības daļa joprojām nav gatava.
Mērķis ir sasniegts – Muzeju nakts pasākumi visā Latvijā ir ļoti apmeklēti, bet līdzi atnesuši arī negatīvu aspektu – ļoti daudziem tas pārvērties par sportu, sava veida maratonu, skriešanu cauri muzejiem – jo vairāk, jo labāk. Šaubos, vai cilvēks no tā kaut ko paliekošu iegūst. Muzeju nakts arvien vairāk tuvojas tīram izklaides pasākumam, to veicina arī tas, ka daudzas iestādes, organizācijas, biedrības, pat privātpersonas ar savu izklaides programmu piedāvājumu arvien vairāk aizēno pasākuma būtību – iepazīties ar muzejos uzkrātajām kultūrvēsturiskajām vērtībām, kas nākamajām paaudzēm stāstīs par mūsu pagātni un šodienu.
Patīkami un arī gandarījums ir tad, ja dzirdam vārdus: «Pie jums ir ļoti interesanti, bet es atnākšu citu dienu, kad mierīgi varēšu visu apskatīt». Ja no gandrīz četriem tūkstošiem muzejam šajā naktī cauri izskrējušo kādi pāris desmiti atnāk citu dienu – tas noteikti ir ieguvums, viņu dēļ ir vērts censties. To, kuriem patiesi interesē jautājumi – kas mēs bijām, kas esam, ko no pagātnes varam mācīties, lai būtu labāki rīt, – tiešām nav daudz, un tie nav Muzeju nakts apmeklētāju «pamatsastāvs».
Toms Altbergs, Latvijas Dzelzceļa muzeja darbinieks
Manuprāt, Muzeju nakts tradīcija pozitīvi ietekmē muzeju popularitāti kopumā. Mēs nevaram cerēt, ka visi tie tūkstoši, kas atnāk naktī, uz muzeju atnāks arī dienā. Taču, ja muzejā pamanīts kas interesants, informācija par to ceļo no mutes mutē, un šī labā slava popularitātei ir ļoti svarīga.
2012. gadā mūsu muzeja Jelgavas filiālē «nakšņoja» 2,6 tūkstoši cilvēku, 2013. gadā – 1,7 tūkstoši. Ikdienā (izņemot pirmdienas, otrdienas un svētdienas) mums tur četras stundas strādā viens pusslodzes darbinieks. Statistika rāda, ka mēnesī filiāli apmeklē ap 30 individuālo interesentu. Pieskaitot bērnu un skolēnu grupas (kam apmeklējums ir par brīvu), iznāk vairāk. Taču droši var teikt, ka Muzeju nakts atsver visas pārējās muzeja dienas.
Savukārt pašiem muzejniekiem tā ir stimuls ekspozīcijas klāstā sagatavot un piedāvāt kaut ko jaunu. Nebūtu gudri to pašu, ko rādījām pērn, atkārtot vēlreiz. Šajā Muzeju naktī Jelgavas filiālē apmeklētājus pacentīsimies pārsteigt ar ekspozīciju, pie kuras esam strādājuši aptuveni pusgadu, kas ir neraksturīgi daudz. Proti, tās centrālais tēls būs dzelzceļa stacijas dežurants, sakari, signalizācija un kustības vadība, kas būtībā ir pats svarīgākais, dzelzceļa sirds. Ja nebūtu Muzeju nakts, mēs droši vien vēl domātu, kad ko jaunu piedāvāt un uzlabot,bet tagad ir skaidrs, ka līdz piektdienas vakaram visam ir jābūt kārtībā.
Aiva Ozoliņa, Vilces pagasta pārvaldes novadpētniecības speciāliste
Par Muzeju nakts sarīkojumiem sabiedrībā ir pastiprināta interese, par tiem stāsta masu mediji, sociālie tīkli, tādēļ jau ceturto gadu izmantojam šo tradīciju, lai darītu pazīstamāku Vilces muižu un tās parku. Pērn Vilces muižu Muzeju naktī apmeklēja 110 cilvēku. Mūsu «dzintars» šajā Muzeju naktī būs vilcenieks dramaturgs Mārtiņš Zīverts, kura dzīves gājumam veltītu uzvedumu iestudējis pašu amatierteātris. Jaunums šajā naktī būs arī mājražotāju tirdziņš.
Maija Matisa, Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja vadītāja
Muzeja popularitāte aug, ja vārds skan tautā un cilvēki saprot, ka tā nav tikai «vecu mantu noliktava». Mēs priecājamies un Muzeju naktī, protams, ļoti gaidām savus apmeklētājus.
Taču, ja godīgi, tad muzejniekiem šī «nakts» ir grūta. Ne tāpēc, ka mēs baidītos no darba. Tomēr esam vien trīs darbinieki, bet Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā istabu daudz. Grūti visu to mantu nosargāt, jo gan par muzeja, gan izstādes eksponātiem jāatbild «ar savu galvu». Apmeklētājiem reizēm to grūti saprast.
Lai sagatavotu pieklājīgu pasākumu, vajadzētu vismaz nelielu budžetu, vajadzētu redzēt, ko dara citi kolēģi, bet esam piesieti katrs savā muzejā. Katru gadu meklējam un arī atrodam kādus sadarbības partnerus, pagājušajā gadā Spīdolas ģimnāziju. Mēs aicinām jelgavniekus nākt talkā ar savām idejām un līdzdalību šī pasākuma sagatavošanā un arī realizēšanā.
