Aktīvi tiek apspriesta nekustamā īpašuma nodokļa reforma un tās iespējamie veidi, kā ar jauniem maksājumiem aplikt jau tā plānos iedzīvotāju maciņus valsts budžeta vajadzību lāpīšanai. Daži politiķi uzskata, ka nodoklis jāmaksā visiem par katru īpašumā esošu kvadrātmetru. Tas nekas, ja īpašumā dzīvo bezdarbnieki vai pensionāri. Pašvaldība varēšot ļaut uzkrāties parādam, bet cilvēkus no īpašuma izmitināšot, vien parāda summai sasniedzot īpašuma vērtību. Pilsoņi politiķi, cik gan «augstsirdīgi» no jūsu puses! Citi aicina noteikt neapliekamo dzīvojamās platības minimumu – 50 kvadrātmetru. Nav svarīgi, šajā platībā dzīvo viens vai desmit cilvēku. Ironiski, bet šie priekšlikumi izskan laikā, kad vairāk nekā citās reizēs nepieciešams veicināt Latvijas ekonomiku un iedzīvotāju pirktspēju, lai mēs varētu iegādāties sadzīvei nepieciešamās preces un pakalpojumus. Ļaujot ražotājiem un tirgotājiem nopelnīt, algot darba ņēmējus un maksāt nodokļus. Tikai tā mēs varam atgūties no ekonomiskās krīzes un veidot labklājības sabiedrību.Runa nav par to, ka nekustamā īpašuma nodokļa reforma nebūtu nepieciešama vai īpašuma nodoklis pēc būtības nebūtu taisnīgs, bet gan par to, ka pašlaik nav īstais brīdis to ieviest. Nodokļi ir sabiedrības vienošanās par maksājumiem vienotā krājkasītē – valsts budžetā – kopīgu jautājumu risināšanai. Ja mēs vēlamies ieviest nekustamā īpašuma nodokli, jārunā par to, kā papildu līdzekļi tiks ieguldīti īpašumiem apkārt esošās sabiedriskās infrastruktūras – ielu un ceļu, parku un skvēru, ūdenskrātuvju un peldvietu – sakārtošanā un attīstībā. Šādi iegūtus līdzekļus pēc būtības ir nepareizi novirzīt citu jautājumu risināšanai. Paudīsim savu viedokli par notiekošajiem politiskajiem procesiem valstī, jo tie skar mūs visus!
