«Lai pie mums mācīties gribētu katrs pilsētas bērns» (18. februāris) Absolvente: Novēlu jaunajai direktorei veiksmi! Ceru, ka turpināsiet Saknes kunga iesākto un piepildīsiet raksta pēdējā teikumā pausto vīziju.
“Lai pie mums mācīties gribētu katrs pilsētas bērns” (18. februāris)
Absolvente: Novēlu jaunajai direktorei veiksmi! Ceru, ka turpināsiet Saknes kunga iesākto un piepildīsiet raksta pēdējā teikumā pausto vīziju. Lai jums izdodas! Paldies Saknes kungam par jau padarīto.
mamma: Cik žēl, ka 4. pamatskola paliek bez lieliskas direktores. Maido kundze, ja jūs jaunajā mājā “abižo”, nāciet atpakaļ, mēs ar atplestām rokām saņemsim.
“Jelgavas autoskolas iztur konkurenci” (19. februāris)
Resnais: Autoskolās apmācību kvalitāte ir zema. Pierādījums: manā darbavietā ir “Stop” zīme, pie kuras obligāti jāapstājas, taču reti kurš vadītājs to izdara. Kad aizrādu, vai tad nemāca, ka pie šīs zīmes jāapstājas, skan atbilde: “Ā, atvainojiet, bet šeit nav apmācības maršruts.” Tātad visas zīmes, kas nav maršrutā, var ignorēt?
Kriksis: Nu nezinu, nezinu… Braukšanas kultūru gan nemāca. Nošļāc tevi un bērnu no galvas līdz kājām ar netīro ielu zampu un pat nereaģē. Kad es mācījos, pasniedzējs neaizmirsa atgādināt, ka tādos gadījumos vajadzētu apstāties un atvainoties.
“Kā pie stūres, tā šoferis?” (19. februāris)
Resnais: Man liekas, ka instruktoram jābūt stingram un tajā pašā laikā pieklājīgam. Reizēm arī kursantu nekaunība var nokaitināt. Starp citu, dažam labam autoskolas instruktoram derētu atkārtot pieklājības normas. Sākumam kaut vai nesmēķēt autosalonā, kad apmācāmais sēž pie stūres.
Normālais: Es autoskolu padarīšanu jau esmu piedzīvojis, tāpēc varu teikt, ka tiešām netrūkst arī tādu audzēkņu, kas “izvedīs” jebkuru instruktoru, un otrādi. Taču es visu nokārtoju laikā, tāpēc nevajag uztraukties – viss būs kārtībā, vienkārši to vajag pārdzīvot. Pēc tam gan ir miers. No pieredzes zinu.
Engelis: Pilnīgi atbalstu auto uzbūves mācīšanu. Kā šodien atceros – nesen kā dabūjis tiesības, aizbraucu uz “staķiku” un īsti nezināju, kuru benzīnu man vajag. Ne jau dīzeli no benzīna atšķirt nepratu, bet gan nezināju, kuru no visiem oktānskaitļiem ņemt.
“Caur vadiem veidotā jūtu ķīmija” (19. februāris)
GothicPhreak: Nevajag tā rakstīt. Jauki, ka cilvēki iepazīstas, bet, manuprāt, bāzt acīs to, ka daudzi ļautiņi virtuālo pasauli uzskata par kaut ko šausmīgu… Pašlaik to var dēvēt par paralēlo dimensiju, kas identiska dzīvei. Tajā ir gana daudz netīru padarīšanu, bet vienlaicīgi arī reālajai pasaulei ekvivalentas dažādas jaukas lietas. Šis nav ne pirmais, ne pēdējais iepazīšanās gadījums. Tas liecina, ka virtuālā dimensija mūs pārņem arvien vairāk un vairāk, un pavisam drīz šādi rakstiņi taps tikai tāpēc, ka avīzē nu galīgi vairs nav ko rakstīt.
es: Man gan ir ļoti liels prieks lasīt par cilvēkiem, kas atraduši viens otru. Kaut vai šādi. Ikdienā ir tik daudz nepatīkamu lietu, tāds raksts rada patīkamu līksmi gan sirsniņā, gan sejā.
GothicPhreak: Protams, tas ir jauki. Es nesaku, ka nebūtu jauki vai tamlīdzīgi. Vienkārši šādi raksti kļūst arvien bezjēdzīgāki, jo virtuālā pasaule drīz paņems mūs visus bez izņēmuma savās skavās…
“Esmu montieris Bojarskis…” (19. februāris)
Resnais: Kur aitas, tur cirpēji.
deal: Apetīte rodas ēdot, ko vēl lai piebilst!
māte: Mūsu ģimene piedzīvoja līdzīgu nelaimi. Dēls, kuram mājās bija viss – dators, video, nauda, uzmanība, mīlestība, ēdiens, labas drēbes –, nodarbojās ar zagšanu gan skolā, gan uz ielas. Tad sāka no mājas zagt naudu un iznest mantas, dārglietas, klaiņot. Nozaga visu naudu, kuru gadiem krājām. Viņu centās iespaidot gan skolā, gan policijā, gan psihologi, bet veltīgi. Tagad viņš ir Cēsīs, bet mēs viņam neko nesūtām, pat nerakstām, jo par viņu negribam pat dzirdēt. Mums tagad mājās ir miers, no tā šoka lēnām atguvāmies.
Šogad viņam būs 18 gadu. No dzīvokļa izrakstījām – lai iet, kur grib, vai valsts dod istabu, kad iznāks. Mātei veselība pavisam slikta – dzīvo tikai pa slimnīcām. Ne mēs esam zagļi, ne dzērāji. Godīgi strādājām un pelnījām naudu, bet izaudzinājām nelieti, nekam nederīgu būtni tikai tāpēc, ka pārāk mīlējām un gribējām dot to, ko bērnībā paši nesaņēmām. No Cēsīm paziņoja, ka arī tur jau sadarījis nedarbus. Kad paliks 18 gadu, viņu pārvedīs uz cietumu. Būs arī tiesa. Tas cilvēks nemainīsies, jo viņam patīk tāda dzīve. Viņš tikai teica, ka mēs esam muļķi, jo strādājam par santīmiem – naudu var pelnīt citādi, piemēram, aptīrot bagātākos. Ko vēl var piebilst? Tikai sirdī ir tukšums, visas asaras izraudātas…
Ghetto child: Klausies, māte, tu esi nežēlīga!
egoists: No tās bērnu patversmes vēl joprojām nāk visādi šmurguļi – zog, dara, ko grib… Rokas tiem kropļiem pārlauzt, lai zagt nevarētu.
Kriksis to Gheto child: Nav vis nežēlīga. Ko tu pats darītu šādā gadījumā? Šīs mātes stāstītais patlaban ļoti sasaucas ar situāciju, kāda ir manos rados. Oma ar opi audzina divus mazbērnus bāreņus. Abiem ir vienāda audzināšana, abi saņem vienādi, bet… Meitenei viss ir O.K., bet zēnam kā iepriekš aplūkotajā gadījumā – bastošana, zagšanas mēģinājumi (pagaidām gan tikai ģimenē, tfu, tfu, tfu). Vecmāmiņa novesta līdz nervu slimībai. Pārrunas nepalīdz… Labāk ļaut omei gulties kapā vai tomēr atdot puiku pāraudzināšanas iestādē? Laboties viņš negrib un pat nemēģina!
“Vēl viens panākums Drēzdenē” (19. februāris)
Zigurds: Vēl viens apliecinājums Latvijas stīgu instrumentu skolas pasaules klasei. Ne tikai no Rīgas un Dārziņskolas. Latvijas izcelsmes čellisti Marta Sudraba un Miša Maiskis jau ir pasaules klases virsotnēs. Lai arī jelgavniekam sekmējas! Iešu Maksimu klausīties Melngalvju namā!
