Īsi pirms gadu mijas pie jelgavniekiem nonāca «Domes Ziņu» pirmais izlaidums. Atskaite par notikumiem Jelgavā pērn un solījums turpmāk ik mēnesi skaidrot notiekošo pilsētas pašvaldībā.
Īsi pirms gadu mijas pie jelgavniekiem nonāca «Domes Ziņu» pirmais izlaidums. Atskaite par notikumiem Jelgavā pērn un solījums turpmāk ik mēnesi skaidrot notiekošo pilsētas pašvaldībā.
Vienlaikus tas ir arī pieteikums sadarbībai ar visiem jelgavniekiem, kam rūp pilsētas nākotne. Priekšlikums labs, bet latvietim nu reiz tāda rāma, pat atturīga daba – ne jau katrs, kuram kas labs prātā vai iebilstams, tā tūlīt rakstīs savas domas uz papīra, skries uz Domi un metīs pastkastītē.
Arī man ir ierosinājums, taču to nenesu uz Domi, bet uzticu avīzei. Vienkārši tāpēc, ka gribu, lai ar manām idejām iepazīstas daudzi.
Nu jau vairākus gadus pēc kārtas Jelgavas Dome piešķir augstāko apbalvojumu – pilsētas Goda zīmi. Arī es 2001. gada pavasarī kļuvu par tās laureātu. Atceros, pirms apbalvošanas satiku citu sveicamo – zinātnieci Ligitu Liepiņu. Prasu: «Kur tad tavs Alberts?» Ligita tīri vai izbrīnījās: «Kā, viņš jau nemaz nav aicināts!» Tiešām, arī man ielūgums bija vienam pašam, taču es pilnīgi patvarīgi ņēmu savu kundzi līdzi. Kā tad tā! Tik svarīgā apbalvošanas reizē mans mīļais draugs nebūs līdzās?!
Nezinu, vai turpmāk šī elementārā pieklājība tika ievērota. Neesam vairs aicināti, vismaz es tādu ielūgumu piedalīties citu manas pilsētas Goda cilvēku sveikšanā neesmu saņēmis.
Valstī ir tradīcija regulāri sapulcēt Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierus. Jelgavā Goda zīmes laureātu pulcināšana nav manīta. Vai tad nu mēs pār sētu jau metami? Domāju, ka mēs, dažādu profesiju cilvēki, vēl varam dot ne vienu vien vērtīgu atziņu pilsētas attīstībai. Tā atziņas paustos no pašu mutes, nebūtu nemaz uz papīra jāraksta un Domes pastkastē jāmet. Turklāt tā būtu arī laba savstarpēja iepazīšanās un domu apmaiņa. Kā šādu tikšanos organizēt – tur nu mūsu priekšlikumi ir lieki.
