Lūcija Ņefedova jubilejai iestudējusi Raiņa un Aspazijas «vēstuļu romānu».
To, ka Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra galvenā režisore Lūcija Ņefedova neatstās novārtā vienas no savām visiecienītākajām autorēm – Aspazijas – ievērojamo jubileju, bija skaidrs vai katram viņas cienītājam, kurš kaut nedaudz seko režisores iestudējumiem un nojauš režisores literārās un dramaturģiskās simpātijas.
Un tā arī notiek – 22. martā Ā.Alunāna Jelgavas teātra Kamerzālē pirmizrāde – «Zvaigzne iet un deg, un…».
Saulcerītes Vieses un Jūlija Bebriša dokumentālā drāma uzvesta teātrī 1967. gadā, bet grāmatā izdota vēl pēc diviem gadiem. Tai ierosmi devis 1894. gadā aizsācies Aspazijas un Raiņa «vēstuļu romāns», kas visintensīvāk izvēršas Raiņa trimdas laikā Pleskavā un Slobodskā, kad Aspazija vien periodiski var uzturēties pie dzīvesbiedra.
Aspazija – 19. gadsimta deviņdesmitajos gados sabiedriskās un literārās uzmanības lokā visredzamākā latviešu sieviete – šai laikā jau savu dzīvi ir saistījusi ar Raini un turpmāk pilnā mērā dalās ar viņu politiskā cietumnieka un trimdinieka dramatiskajā liktenī, kurā radošu «aizbildniecību», morālo atbalstu un praktisko palīdzību grūti novērtēt par augstu.
Vēstuļu materiāls devis vielu ne tikai S.Vieses un J.Bebriša dokumentālajai drāmai, bet izmantots arī daudzos citos pētnieciskos un literāros darbos (tostarp S.Vieses stāstījumā par Aspazijas dzīvi «Mūžīgie spārni»). Unikālā divu radošu personību savstarpējā sarakste 2009. gadā iekļauta UNESCO programmas «Pasaules atmiņa» Latvijas nacionālajā reģistrā.
– Dažus fragmentus no gaidāmās pirmizrādes izdevās redzēt Zaļenieku kultūras namā, kur pagājušajā sestdienā notika Aspazijas literārās prēmijas pasniegšanas pasākums. Gribas sākt ar jautājumu nevis par topošo izrādi, no kuras izdevās redzēt gaužām maz, lai varētu izdarīt argumentētus spriedumus un secinājumus, bet par pašu pasākumu – vai Aspazija savā ļoti nozīmīgajā jubilejā nebija pelnījusi lielāku uzmanību? Ne pārāk lielo zāli, atklāti sakot, bija grūti nosaukt par pilnu, un arī tad daļa skatītāju bija dziedātāji vai aktieri, kam tieši tajā brīdī nebija jābūt uz skatuves. Gandrīz vai iezagās doma – vai mums vispār vajadzīga Aspazija?
Pēc manām domām, šāgada Aspazijas prēmijas laureāte Anna Žīgure latviešu literatūrā (es nerunāju par ieguldījumu tulkošanā) nav pārāk pazīstama personība. Tiesa, viņai ir liela sasaiste ar Jelgavu un Zaļeniekiem, gan ne caur Aspaziju un Raini, bet sakarā ar Stērstēm, jo Anna Žīgure ir Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgas dzimtas pārstāve: dzejnieces Elzas Stērstes (sabiedriskā darbinieka Stērstu Andreja, kurš apglabāts Zaļenieku kapos, meitas) un dzejnieka Edvarta Virzas mazmeita. Vēl vairāk viņa saistīta ar Salgales pagasta (kas gan pēc reformas atrodas Ozolnieku novadā) Billītēm, kur tapuši daudzi Edvarta Virzas dzejoļi un 1933. gadā sarakstīti «Straumēni» – pēc daudzu domām, varenākais no tēlojumiem, kāds jebkad uzrakstīts par latviešu zemnieku dzīvi. Katrā ziņā Anna Žīgure ir visnotaļ cienījams cilvēks un daudz darījusi Latvijas labā arī kā diplomāte. Es tai prēmijas piešķiršanas komisijā neesmu, tāpēc man grūti spriest. Esot bijusi arī otra kandidāte – rakstniece Gundega Repše, kas, dzimusi rīdziniece, tagad kļuvusi par īstu zemgalieti.
Tāpēc es sestdienas notikumus daļēji skaidroju tā, ka Anna Žīgure var būt ne pārāk saistīja tieši vietējo, Zaļenieku, iedzīvotāju interesi. Otrs faktors, ar ko skaidrot mazo apmeklētību, ir gaužām prozaisks – no Zaļeniekiem daudzi brauc strādāt uz Jelgavu un Rīgu (kas nav devušies uz ārzemēm), un piesaistīt publiku drīzāk izdodas ar teātra izrādēm, un, gods kam gods, daudzi nāk tieši uz Latvijas valsts svētku svinībām. Protams, nāk arī uz Jaungada un citām ballēm. Tāpēc es uzskatu, ka Aspazijas pasākums pat bija tīri normāli apmeklēts, esmu pieredzējusi arī tukšākas zāles. Atklāti sakot, un man kā cilvēkam gados nav no kā baidīties, laikā, kad jācīnās par izdzīvošanu, augstās idejas par Raini un Aspaziju nebūt nav pie pirmajām vajadzībām.
Nenoniecinot citas Aspazijas prēmijas laureātes un nominantes, visaugstāk vērtējama pati pirmā prēmijas saņēmēja (1990. gadā) Saulcerīte Viese, kas praktiski ir tas cilvēks, kurš mums atdevis Aspaziju. Kamēr vēl Daukšas pastāvēja kā muzejs, tieši Saulcerīte arī bija tas cilvēks, kurš rūpējās par dzejnieces piemiņai veltīto materiālu apkopošanu un saglabāšanu.
Tāpat ļoti lielu pateicību esam parādā 2010. gada prēmijas laureātei Liliānai Štauerei, kura Aspazijas piemiņas iemūžināšanā darījusi ļoti daudz praktiskā, tā saucamā melnā darba.
– Varbūt pietiks par bijušajiem pasākumiem, laiks parunāt par to, kas būs. Piemēram, 22. martā pulksten 16 Alunāna Jelgavas teātra Kamerzālē.
Visvairāk man kremt tas, ka 150. jubilejas gadā Latvijā neviens lielais Latvijas teātris nav iestudējis nevienu pieklājīgu lielo Raiņa klasisko darbu, nerunājot nemaz par Aspaziju. Runāšu vienkārši – mēs tikai kasāmies: kur ēda, kur gulēja, kādi murgi dzejniekam rādījās.
Nenoliedzu, varbūt krievu režisors Kirils Serebreņņikovs (kurš gan varbūt nav nevienu Raiņa dzejoli lasījis), iestudēdams Nacionālajā teātrī «Raiņa sapņus», tiešām vēlējies piedāvāt cieņpilnu skatu uz Raini, ar viesa acīm ierakstot mūsu dižāko dzejnieku un dramaturgu pasaules literatūras kontekstā. Godīgi runājot, man gan šķiet, ka ar visiem plikajiem puisīšiem un siena kaudzēm «priekš mīlēšanās» ir ieinteresēta publikas mazprasīgākā daļa un pats «karalis sanācis pliks».
Bet kāpēc šīs mistikas ar un ap Raini vietā mēs neuzdrošināmies ķerties pie paša dzejnieka, piemēram, pie «Uguns un nakts»? Un vēl taču ir «Jāzeps un viņa brāļi», «Indulis un Ārija». Ja mums būtu tādas iespējas kā profesionālajiem teātriem, nudien, ķertos pie kāda lieldarba.
– Tagad aktuāls kļuvis jautājums par Aspaziju, kura, iespējams, bija tā īstā dzejniece un būtu spējusi radīt daudz vairāk, ja šai laikā nebūtu jārūpējas par Raini?
Lai šie visgudrie vispirms izlasa to, ka Aspazija tiešām ir uzrakstījusi, jo tāda dzeja, kāda ir viņai, man kā cilvēkam, kura savulaik studējusi arī filoloģiju, šķiet tuvu poēzijas virsotnēm. Savulaik Alunāna Jelgavas teātrī esam iestudējuši arī Aspazijas lugas «Zalkša līgava» un «Madlienas baznīcas torņa cēlājs».
Domāju, labāk lasīt, ko abi šie izcilie cilvēki mums atstājuši kā savu literāro mantojumu, nevis rakņāties pa abu ģēniju ģimenes dzīvi.
Padomājiet augstākās kategorijās – mēs veidojam Latvijas tēlu. Kas ir vienas tautas pamats – tā ir valoda. Bet valoda var attīstīties caur literatūru, īpaši caur dramaturģiju. Rainis radīja tik daudz jaunu vārdu, ne velti «Fausta» tulkojums kvalitātes ziņā tiek pielīdzināts oriģinālam. Tagad atkal esam to pārsārņojuši un runājam tikai par «ekskluzīvām» precēm, «mārketingu» un «menedžmentu».
– Bet ko ekskluzīvu tad redzēsim iestudējumā «Zvaigzne iet un deg, un…»?
Ļoti nopietni strādādama un vēlreiz pārlasīdama Raiņa un Aspazijas daiļradi, pētot arī dienasgrāmatas, mēģināju rast atbildes uz daudziem jautājumiem – kas ir tas vērtīgākais un dārgākais, kāpēc es tik ļoti pieķēros tieši šim periodam. Nevienam nav noslēpums, ka pašreiz daudzi aizraujas ar tā saucamo ezoteriku. Lai vai kā, visas šīs mācības (vai varbūt viltus mācības) nonāk pie viena – pasauli glābs Mīlestība.
Lasot Raini, mēģināju rast atbildi uz jautājumu – kāpēc mūsu mazajai tautai ir tik daudz, nebaidīšos no šā vārda, ģēniju. Pašā virsotnē mums ir Rainis un Aspazija, bet ir taču arī ļoti burvīga Brigadere un gan nopietns, gan humorpilns Blaumanis, šo sarakstu varētu turpināt.
Rainis mums ir pirmais sociāldemokrāts, kurš ar savu čemodānu atbrauc no ārzemēm ar visu nozarei atbilstošo literatūru. Kāpēc Rainis bija emigrācijā 15 gadu? Visums vai Dievs tas kungs, kā nu mums labāk tīk, tā saglabāja Raini mums. Jo bija 1905. gads, tam sekojošas eksekūcijas, 1914. gadā sākās pasaules karš, tad revolūcija. Emigrācija saglabāja mums Raini.
– Un kas būs Rainis uz Kamerzāles skatuves?
Mums būs Rainis – Ilmārs Dūrītis un Raiņa doma – Roberts Avots, kā arī Aspazija – Linda Baumane un Aspazijas doma – Zane Bulderberga. Oriģinālmūzikas nebūs, izmantosim fona ierakstus, bet toties būs Ivara Pirvica oriģinālscenogrāfija.
Steidziet pirkt biļetes, jo Kamerzālē vietu nav daudz! (Varu pačukstēt, ka vēl viena izrāde paredzēta 28. martā.) ◆
