Ja esat nolēmis doties peldēties uz Ozolnieku ūdenskrātuvi, uzvelciet gumijas zābakus un, vēlams, arī ūdenslīdēja tērpu.
Ja esat nolēmis doties peldēties uz Ozolnieku ūdenskrātuvi, uzvelciet gumijas zābakus un, vēlams, arī ūdenslīdēja tērpu. Zābakus tāpēc, ka pārējie peldēt gribētāji par jums diez vai domās – zālītē, kur vēlēsieties noklāt savu sedziņu, droši vien mētāsies saldējuma, čipsu paku papīri, tukšas (sliktākajā gadījumā arī sadauzītas) pudeles. Ja neuzvilksiet zābakus, izies kā manam draugam. Stiklos viņš neiekāpa, bet uz sažuvušas voblas asakas uzmina gan.
Ja neuzkāpsiet kaut kam asam un veiksmīgi tiksiet līdz ūdenim, pārāk nepriecājieties un nebrīnieties, ja, lienot ārā no tā, izdzirdēsiet elsas un sajutīsiet slapja suņa smaku. Daži šeit atnākušie vai atbraukušie, ja nepeld paši, uzskata, ka vismaz dzīvniekam tas prieciņš jādod un, kā likums, tur, kur ir daudz peldētāju un vēl vairāk bērnu.
Vēl viena īpatnēja lieta bija ūdenī un gar krastmalu izbārstītais putuplasts. Ūdenī netālu no krastmalas, punci izgāzis, stāvēja kāds gadus trīs četrus vecs puišelis un drupināja turpat atrastu putuplasta gabalu, bet bērneļa māmiņa smaidīdama lūkojās, kā viņas lolojums mētā baltās drumstalas uz visām pusēm.
Nu ko, godātie līdzās peldētāji, varbūt iemācīsimies viens otru cienīt?
Peldētāja Zuzanna
