Latvijā jau esam apraduši ar faktu, ka cerību rozēm un ērkšķiem pilnajā ceļā uz ES kopīgajām mājām pēdējos gados mūsu valsti regulāri apmeklē dažnedažādi pārraugi un padomdevēji, kas palīdz ravēt neskaitāmās nezāles, kas sazēlušas uz šīs takas.
Latvijā jau esam apraduši ar faktu, ka cerību rozēm un ērkšķiem pilnajā ceļā uz ES kopīgajām mājām pēdējos gados mūsu valsti regulāri apmeklē dažnedažādi pārraugi un padomdevēji, kas palīdz ravēt neskaitāmās nezāles, kas sazēlušas uz šīs takas. Uzzinām daudz jaunu direktīvu un normatīvu, kuru ievērošana ir obligāta, lai Latvija drīzā nākotnē kļūtu par ES valsti. Visiem spēkiem cenšamies likvidēt atpalicību lauksaimniecībā un rūpniecībā, sakārtot vidi atbilstoši ES standartiem, rūpēties par sociālās sfēras pilnveidošanu. Esam pieraduši, ka mūs pamāca. Tāpēc arī man visai šokējošs bija kāds nule konstatētais fakts, kas gan apgāza šā raksta sākotnējo ieceri, tomēr žurnālistiskā dziņa pēc objektivitātes neļāva atstāt to bez ievērības.
Interneta «meklētāja» apmulsums
Sagatavojām rakstu, kurā paudām sašutumu par drīzā nākotnē Latvijā iecerēto pediatru likvidāciju, aizstājot tos ar ģimenes ārstiem. Domu apcirkņos nogula mieles par to, ka pašmājās jau atkal bērni un viņu vajadzības atbīdītas kā mazāk svarīgas visvarenā «taupības džina» priekšā. Tāpēc gribējās vēlreiz atgādināt mūsu lēmējiem, ka citviet Eiropā jaunajai paaudzei klājas krietni labāk, ka tur daudz kas tiek upurēts tieši nākamības vārdā.
ES veltītajās bezgala apjomīgajās interneta krātuvēs viegli var atrast detalizētus izklāstus par katras valsts īpatnībām itin visās jomās. Bet… interneta uzcītīgo «meklētāju» laikam gan samulsināja mans lūgums atrast iespējami pilnīgāku informāciju par bērnu tiesībām, viņu aizsardzību utt. Un tā nu izrādījās, ka biju atradusi ES Ahileja papēdi, par kuru, izrādās, mūsu kontinentā satraucas daudzi. Diemžēl joprojām ne visaugstākajā līmenī.
Šīs problēmas iespaidā radies «Eironets» (Eiropas bērnu interneta tīkls) – īpaša koalīcija, kurā apvienojušies interneta tīkli un organizācijas, kas aizstāv jaunās paaudzes intereses un cīnās par viņu tiesībām Eiropā, jēdzienā «bērni» ietilpinot iedzīvotājus vecumā līdz 18 gadiem.
Viņu secinājums nav iepriecinošs: ES bērni joprojām ir šķietami nepamanīta tās pilsoņu grupa, un ES likumdošana, politika un dažādās programmas attīstās, nepietiekami ņemot vērā vai dažkārt pat pilnībā ignorējot bērnu tiesības un intereses. Tikai «Eironeta» neatlaidīgu pūliņu rezultātā pirmoreiz ES vēsturē (!) 1997. gadā, pieņemot tā saukto Amsterdamas līgumu, likumdošanā tika ietverta īpaša atsauce uz bērniem, lai maksimāli ievērotu arī viņu intereses jaunajā Eiropā. Jo tā savu potenciālu ekonomikā, sociālajā jomā, politikā un kultūrā spēs sasniegt tikai un vienīgi, balstoties uz pašreizējiem bērniem, kuru ES zemēs pašlaik ir aptuveni 90 miljoni. Katrs ceturtais ES iedzīvotājs ir bērns, un daiļrunīgi visai nevērīgo attieksmi pret viņiem apliecina arī fakts, ka 1997. gadā «tiešā ceļā» jauno paaudzi sasniedza tikai 0,0025% no ES budžeta līdzekļiem.
Statistika liecina, ka arī ES dalībvalstīs aptuveni 1/5 bērnu dzīvo trūcīgās ģimenēs, kuru ienākumi nepārsniedz pusi no vidējā līmeņa. Dānijā ir tikai 5% šādu ģimeņu, toties Apvienotajā Karalistē – 32%. Pārsteidzošs ir fakts, ka arī citviet Eiropā tā saukto ielu bērnu skaits ir «nezināms lielums». Kāds gan tad brīnums, ja nesen TV intervijā Baibai Strautmanei šo ciparu vairākkārt vajadzēja pārprasīt Rīgas Domes Bērnu tiesību aizsardzības centra «pīlāram» Jānim Gulbim.
Kur tavi bērni, Eiropa?
ES valstīs gan cītīgi tiek ievērots princips par «tuvināšanos tās pilsoņiem», bet bērnu balsis šajā procesā joprojām netiek pienācīgi uzklausītas kā šķietami mazāk svarīgas. ES pilsoņa definīcija bāzējas uz strādājošajiem, tāpēc bērni iznāk it kā atstumti no īpašas viņiem veltītas ievērības ES dokumentos. Bērns tajos figurē tikai saistībā ar vecākiem nevis kā pašvērtība, kas pelnījusi sevišķi lielu uzmanību. To apliecina pat ES statistikas biroja «Eurostat» apjomīgie kopojumi, kuros bērns parasti parādās tikai kā mājsaimniecības sastāvdaļa. Pavisam dīvains šķiet fakts, ka speciāli izveidotais interneta tīkls, kas no 1986. līdz 1996. gadam centās pievērst Eiropas sabiedrības uzmanību šīm bērnu problēmām, ticis slēgts.
«Eironeta» veidotāji gan atzīst, ka kopš 1997. gada Amsterdamas «pavērsiena punkta» ir izdevies kaut nedaudz izkustināt Eiropas iesīkstējušo domāšanu, saskaņā ar kuru acīmredzot bērni nebija īpašu ievērību pelnoši subjekti.
Tomēr šis aspekts mudina Latvijas sabiedrību un daudzās bērnu likteņos iesaistītās organizācijas šajā pārejas periodā uz ES būt sevišķi modrām un atcerēties, ka dažviet šajā ziņā pat Latvijā esam tikuši tālāk par dalībvalstīm (un vajadzības reizē to uzsvērt un atgādināt, nevis ieņemt mūžīgā peramā zēna pazemīgo lomu). Piemēram, Vācijā joprojām nav atrisināta daudzu turku ieceļotāju problēma – viņu atvases, kaut dienas gaismu ieraudzījušas jaunajā mītnes zemē, nekļūst par Vācijas pilsoņiem. Tāpat ne visos gadījumos ārpus ES robežām audzis mazulis, kuru adoptē ES dalībvalstī dzīvojoši vecāki, kļūst par šīs valsts likumīgu pilsoni.
Tikai četrās Eiropas valstīs – Austrijā, Dānijā, Somijā un Zviedrijā – ar likumu aizliegts bērnus fiziski ietekmēt ģimenēs, bet pārējās zināma vardarbība tiek oficiāli pieļauta. Tāpat jaunietim, kas zagtā automašīnā šķērsos Beļģiju un Nīderlandi, katrā no šīm zemēm draud pilnīgi atšķirīga līmeņa kriminālatbildība. Vieglās narkotikas Nīderlandē jaunietis var lietot bez bēdu, turpretim Vācijā viņš kļūs par policijas ievērības objektu.
Kad saimniece vienā katlā mēģinās nedomājot sabērt dažādām zupām paredzētas sastāvdaļas, diezin vai virums būs baudāms. Tāpēc mums pašiem jābūt gana domājošiem, pirms, piemēram, izlemjam atteikties no pediatru klana. Vai tikai šajā gadījumā jo spilgti neizpaudās iepriekš aprakstītais fakts, ka ES līdz šim tieši par jaunāko paaudzi domāts nepiedodami maz? Protams, neviens nešaubās, ka daudzās labklājības zemēs mazie ņipri aug arī bez direktīvām. Varbūt tāpēc turīgo valstu pārstāvjiem pat prātā neienāk, cik samilzušas ir bērnu problēmas Centrālās un jo sevišķi Austrumeiropas zemēs. Vai gan mūsu pienākums nav viņiem par to atgādināt? Un prasīt to iegrāmatot īpašos normatīvos. Protams, visas ES dalībvalstis ir parakstījušas ANO Bērnu tiesību konvenciju, taču vai tāpēc atmetami būtu centieni tos atgādināt arī ES dokumentos?
Skats uz Ameriku
ANO mītnes zeme ir Amerika. Šopavasar, tur viesojoties, biju bezgala pārsteigta (šoreiz vispozitīvākajā nozīmē), cik ļoti šajā valstī, par kuru nebūt nejūsmoju kopumā, valda «bērnu interešu monopols».
Latvijas iedzīvotājiem liktos neiespējami ievērot tur valdošo kārtību, ka bērns (vecumā vismaz līdz 11 gadiem) nekur ne brīdi nedrīkst atrasties bez pieauguša cilvēka klātbūtnes! To prasa likums. Ja Latvijā kaut uz mēnesi (eksperimenta pēc) izmēģinātu Amerikā valdošo kārtību bērnu aprūpes jomā, nešaubos, ka dzīve apstātos. Mums, kas esam apraduši ar domu, ka apstākļu spiesti vecāki pat zīdaiņus atstāj bez uzraudzības, kamēr paši grābj sienu, slauc govis vai aiztek līdz veikalam (par lielākiem bērneļiem, kas reizēm paši vēl uzrauga mazākos, nemaz nerunājot!), citādi kā vienīgi par šokējošu un neticamu nav iespējams nosaukt Amerikas attieksmi pret bērniem kā lielāko valsts vērtību.
Ja vecāki paši darba dēļ šo uzraudzību nespēj nodrošināt (kaut gan darba kavējuma saistība ar bērna problēmām turienes bosiem nešķiet tāds bubulis kā mūsmājās), tiek algotas aukles. Apjaušu, kā amerikāņus varētu šokēt mūsu ielas un pagalmi vēlās krēslas stundās, kurās lielāki un mazāki bērneļi dara, ko nu kurš vēlas; tumsas pielijušie lauku lielceļi, pa kuriem uz skolu steberē mūsu ķipari. Tāpat kā statistika, kas skarbi apsūdz mūs, pieaugušos, atgādinot par bojāgājušajiem un cietušajiem mazajiem cilvēciņiem – avārijās, ugunsgrēkos, ūdens nelaimēs utt. Katra šī statistika tikai atgādina, cik mazsvarīgs nereti pieaugušo pasaulei ir tāds cilvēciņš.
Amerikā gan sporta spēļu, gan riteņbraukšanas laikā bērniem obligāti ir «n-tie» aizsargi – ne tikai galvai, ceļgaliem un elkoņiem, bet pat nākamo vīriešu jutīgākajiem orgāniem.
Tāpat arī iedomāties nevarēju, cik skrupulozi Amerikā tiek lemta bērna nākotne pēc laulības šķiršanas, ņemot vērā tikai un vienīgi bērna intereses, nevis vecāku ambīcijas vai aizvainojumus. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka šajā valstī grūti atrast tētuku, kas pēc tiesas prāvas aizmirst savu «asinsbalsi», kā tas nereti vērojams Latvijas realitātē. Pat ja kāds dēkainis jau meties trešajā vai ceturtajā laulības ostā un visas bijušas bērniem svētītas, arī tad tiesa nosaka stingri reglamentētu kopābūšanas grafiku ar katru atvasi.
Tā jau laikam ir labklājības valsts priekšrocība – apziņa, ka rūpes un uzmanību pelnījis katrs, jo sevišķi paši mazākie un šķietami neaizsargātākie tās pilsoņi.
Dzīvība pret labsajūtu
Pēdējā laikā, par spīti bērnu tiesību aizsardzības institūciju kuplajam skaitam, mūsu sabiedrībā attieksme pret bērnu kā visaugstāko vērtību šķobās vai uz soļa.
Rudens pusē dzirdēju Rīgas Angļu ģimnāzijas direktoru TV raidījumā sūkstāmies par viņa audzēkņiem bīstamo Torņakalna dzelzceļa sliežu tuvumu, kuram bijušas pat traģiskas sekas. Diemžēl par lūgumu vilcieniem signalizēt par tuvošanos skolai esot protestējuši tuvējie iedzīvotāji, kuriem tas traucējot mieru (it kā skolēnus kāds grasītos brīdināt nakts stundās!).
Tad atcerējos Amerikā pieredzēto. Divas dienas vadīju arī mazajā Lasvegasā – Rino – un pārsteigta klausījos, kā šīs superizklaides vietas mieru gan dienā, gan naktī ik pa brīdim satricināja garš un šķietami neiederīgs lokomotīves pūtiens, brīdinot, ka nelielo pilsētu tūdaļ šķērsos vilciena sastāvs. Acīmredzot turienes iedzīvotājiem svarīgāka šķita izklaidi alkstošo cilvēku drošība nekā ērtības. Tur nevienam neliktos pieļaujami samērot savu labsajūtu ar citu cilvēku dzīvības likmi.
Varbūt ceļā uz ES mums der palūkoties ne tikai tuvumā, bet arī tālāk pasaulē. Varbūt «peramais zēns» uz to var atļauties mudināt arī citas ES valstis?
