Daudzi būs dzirdējuši savu senču atmiņas par trim karotītēm cukura un trim cukurfabrikām Latvijā. Kārlis Ulmanis bija aicinājis ar katru tējkaroti atbalstīt vienu no trijām toreiz tikko celtajām cukurfabrikām.
Daudzi būs dzirdējuši savu senču atmiņas par trim karotītēm cukura un trim cukurfabrikām Latvijā. Kārlis Ulmanis bija aicinājis ar katru tējkaroti atbalstīt vienu no trijām toreiz tikko celtajām cukurfabrikām. Tas bija vajadzīgs, lai atbalstītu gan pašmāju cukurbiešu audzētājus, gan cukura ražotājus. Laiks gājis, un no trim Latvijā vairs palikušas tikai divas cukurfabrikas. Un arī tās gluži kā Hamlets nonācis lielās dilemmas priekšā – būt vai nebūt. Turklāt nav runa tikai par cukurfabriku likteņiem, bet arī par cukura ražošanu valstī. Tā ir nozare, kas mūs skar vistiešāk, jo viena no atlikušajām ir mūsējā – Jelgavas cukurfabrika. Un Zemgale ir viens no galvenajiem cukurbiešu audzēšanas reģioniem.
Šonedēļ abi Latvijas cukura ražotāji – akciju sabiedrības “Liepājas cukurfabrika” un “Jelgavas cukurfabrika” – pauda bažas par burtiski katastrofālo cukura realizācijas apjoma kritumu pēc Latvijas iestāšanās ES. Cukura pārdošana pēdējā mēnesī samazinājusies gandrīz trīs reizes, turpmākajos mēnešos vietējā cukura realizācija varētu pat apstāties. Kārtējo reizi apjēdzam – ziemā snieg un uz Jāņiem līst. Faktiski noticis tas, par ko visām valdībām, kas mūs aicināja vienotajā Eiropas saimē, vajadzēja skaļi un bez kautrēšanās pateikt – no cukurbietēm ražotā cukura rentabilitāte salīdzinājumā ar cukurniedru cukuru ir zema. Izmantojot cukurbietes kā cukura ražošanas avotu, bez pieklājīgām valsts dotācijām šī nozare ir nerentabla.
Tā vietā visas iepriekšējās valdības balstīja te vienu, te otru cukurfabriku, līdz trešo aizlaida pa burbuli. Tagad, kad ūdens jau sasmēlies mutē, izbrīnā blisinām acis: pašmāju cukuram vairs nav piekrišanas. Ne vairs pircēji to iegādājas tik čakli kā agrāk, lai saldinātu savu jau tā lieso tējas krūzi, ne saldumu ražotāji stāv rindā pie noliktavu vārtiem. Un būsim godīgi: tādi nedz pirmie, nedz otrie nebija pirms 1. maija.
Cukura ražotāju aizsardzībai valdība aprīļa beigās pieņēmusi noteikumus par pārejas posma pasākumu piemērošanu cukura un to saturošu produktu tirdzniecībā. Visiem, par brīnumu, izrādās, ka tas nedarbojas, jo neesot nodrošināta kontrole pār cukura tirdzniecību. Daudzas amatpersonas acīmredzot ir izbrīnītas, ka, gluži negaidot, pirms mēneša esam iestājušies ES un izzudusi muitas kontrole uz robežām. Liepājas cukurfabrikas direktore sūkstās, ka nav institūciju, kas pārbaudītu, kādu cukuru ieved. Nav ko sūkstīties! Pircējs balso par nopirktā cukura kilogramu ar izdotajiem santīmiem. Nezināt šo aksiomu ir vai nu muļķība, vai idiotisms. Nezināt, ka pēc iestāšanās ES cukura ražošana tiks nostādīta būt vai nebūt situācijā, ir klajas necieņas parādīšana mūsu cilvēkiem. Saprotams, tolaik, pirms gadiem, kad tikai vēl runājām par tālo sapni – ES, – par šādu pavērsienu izteikties nebija pieklājīgi. Igauņi pateica godīgi: cukura nozarei paplašinātajā Eiropā viņu valstī nav nākotnes. Mūsējie, vēloties izpatikt visiem un paši sev, kautrīgi pieņēma pusmērus un puslēmumus, kas, no vienas puses, mēģināja stutēt cukurbiešu audzētājus un pārstrādātājus, tajā pašā laikā neļaujot saldumu ražotājiem konkurēt ar kaimiņiem. Neviens neteica atklāti: piedodiet, bet tagad mēs vairs nespēsim piešķirt tik daudz dotāciju, lai jūsu saražotajam būtu noiets. Neviens nespēja pateikt, ka pēc iestāšanās ES nozarei nav nākotnes, ja valsts to nestutē. Esiet vismaz godīgi tagad un pasakiet, vai šī nozare Latvijai ir vajadzīga!
