It kā jau dzīvojam demokrātiskā valstī, kurā, ja pats par sevi neparūpēsies un nepastāvēsi, nekāds dzīvotājs nebūsi.
It kā jau dzīvojam demokrātiskā valstī, kurā, ja pats par sevi neparūpēsies un nepastāvēsi, nekāds dzīvotājs nebūsi. Valstī ir diezgan liels bezdarba līmenis, un tas nozīmē, ka katram, kam ir darbs, pie tā jāturas «ar zobiem un nagiem». Šoreiz mani nedaudz pievīla un sadusmoja dažu pārdevēju paviršā attieksme pret savu darbu.
Jelgavas centrā lielākoties pārdevēju attieksme pret pircēju ir laipna un atsaucīga, vienalga, ko pircējs iegādājas, pat ja tikai košļājamās gumijas paciņu. To es nevarētu teikt par pārdevējiem rūpniecības preču lielveikalā «MNL» Ganību ielā.
Kopā ar draudzeni 12. jūlijā gribējām nopirkt sen iecerētas mēbeles. Šajā «MNL» veikalā par saprātīgu cenu ir nopērkamas dažādas mēbeles. Bijām noskatījuši divus plauktus, nelielu dīvānu un stūra galdiņu. Pārdevējs ar diezgan neapmierinātu sejas izteiksmi pierakstīja, ko vēlamies, un teica, lai piebraucam mašīnu veikala otrā pusē.
Jāpiebilst, ka veikala sētas puses ceļš ir diezgan slikts, un neteikšu, ka biju sajūsmā par iespēju lauzt savu automašīnu. Veikala otrā pusē nekādas norādes par to, kur var saņemt preci, nav. Labi, ka biju jau agrāk tur saņēmis biroja mēbeles darbam, citādi nudien nezinātu, kur un kas man jāgaida, nauda samaksāta, mēbeļu nav…
Pēc minūtēm desmit durvis atvērās, un tas pats pārdevējs salika mūsu automašīnā četras lielas pakas un vairākas maziņas. Pārdevējam vēl pārjautāju, vai ir viss, vai nekas nav aizmirsts. Atbilde bija apstiprinoša.
Mājās sāku likt kopā mēbeles, atklājās, ka nav iedota neviena skrūve – sien kopā kaut ar stiepli! Galds tā arī palika nesalikts.
Otrā dienā izkārtoju brīvu brītiņu un vēlreiz braucu uz veikalu. Gāju klāt pirmajam satiktajam puisim, santehnikas nodaļas pārdevējam, kuram uz T-krekla bija burti «MNL», un izstāstīju, kas par vainu. Viņš neapmierinātu sejas izteiksmi teica, lai ejot meklēt īsto pārdevēju kaut kur otrajā stāvā. Mans «pārdevējs» kopā ar kādu kungu tirgojās ar nelielu bariņu pircēju. Ar savu čeku rokās gāju klāt, pagaidīju, līdz viņi beidz sarunu, un vēlreiz «klāju vaļā» savu vajadzību.
Pārdevējs minūtes piecas meklēja skrūves. Tikmēr rūpīgi izpētīju analogu galdiņu nopirktajam un atklāju, ka vēl jābūt galda kāju paliktnīšiem. Kad pārdevējs atnesa maisiņu ar skrūvēm, lūdzu atnest arī paliktnīšus, viņš nopūtās un devās meklējumos vēl uz piecām minūtēm. Paliktnīšus atnesis, pārdevējs pat neatvainojies ātri pazuda.
Nu jau iztērējis minūtes 40 no sava laika, braucu atpakaļ uz darbu. Tur, izpētījis maisiņa saturu, atklāju, ka vairākas tapiņas ir salauztas, tātad, nederīgas, un atmetu ar roku – galdu jau kaut kā kopā dabūšu, bet šajā veikalā savu kāju vairs nesperšu.
Ar cieņu, J.Voicehovičs
