Šādu jautājumu man uzjundīja Latvijas Universitātes (LU) Vēstures institūta direktora Gunta Zemīša viedoklis «Zemgales Ziņu» 27. maija numurā. Nezinu, kāpēc Vēstures institūta direktoram pēkšņi bija nepieciešamība propagandēt iecietību pret homoseksuālismu, bet, ja jau tas ir noticis, mēģināšu izteikt savas domas gan par šo jautājumu, gan arī par LU.
G.Zemītis raksta, ka iecietība ir viena no kristietības pamatvērtībām. Pieņemsim. Bet mēs labi zinām, ka homoseksuālisms nepieder pie kristietības pamatvērtībām. Tad jau drīzāk heteroseksuāļiem būtu tiesības publiski demonstrēt savu seksuālo orientāciju. Diez kāpēc viņi to nedara?
Tātad manā izpratnē, pirmkārt, homoseksuālismu nevajadzētu publiski afišēt. Otrkārt, patīk tas raksta autoram vai ne, bet homoseksuālisms ne tikai nepalīdz risināt Latvijas smago demogrāfisko problēmu, bet padara to vēl smagāku. Treškārt, G.Zemītis mēģina mūs iebarot ar Eiropas un ASV attieksmi pret šo, cenšoties iestāstīt, ka tā ir pieņemamāka par smēķēšanu uz ielas, par plecu atkailināšanu, par nošļukušām biksēm, par uzbāzīgu skatīšanos uz sievietēm un citām muļķībām. Latvijai nav jāseko visām Rietumu izdarībām, mums var būt sava neatkarīga veselīga nostāja. Nezinu, kam Latvijā jānotiek, lai homoseksuālisms tiktu pieņemts par normu.
Man pretēji cienījamā institūta direktora uzskatam varētu būt saprotama Eiropas nosodītāju vēlme kļūt par Eiroparlamenta deputātiem – lai no augstās tribīnes cīnītos par kristīgām vērtībām.
Nobeigumā gribu parunāt par LU, ko pats savā laikā esmu beidzis. Jāatzīmē, ka no šīs «Alma mater» atskan ne tikai Rietumu samaitātās morāles sludināšana, bet tur tiek ražota arī pretvalstiska produkcija atsevišķu politiķu veidā. Vai mums jābūt iecietīgiem pret to, ka no šīs mācību iestādes iznākuši tādi Latvijas un latviskuma nīdēji kā Tatjana Ždanoka, Boriss Cilēvičs, Igors Pimenovs, Vladislavs Rafaļskis, Vladimirs Buzajevs un citi? Mēs runājam par patriotisko audzināšanu skolās, bet vai tas nebūtu jāattiecina arī uz augstskolām? ◆
