Izmisis un dusmīgs zemnieks stāv savas dāsnās kviešu druvas malā.
Izmisis un dusmīgs zemnieks stāv savas dāsnās kviešu druvas malā. Ir labi audzis, un gan jau arī novākt varēs, bet kas tos graudus pirks, cik un kad maksās tie ir jautājumi, uz kuriem nav atbildes.
Jau kopš pērnā gada rudens mēs runājam par graudu tirgus sakārtošanu. Taču rezultāts nav pat nulle, tas ir mīnusos. Tāpēc apsveicami, ka Vidzemes «nemiernieku» izveidotās Latvijas Lauku atbalsta asociācijas konferencē tika pārrunāti arī šie smagie jautājumi. Konferencē piedalījās 158 lauksaimnieki no 20 rajoniem, to vidū arī 14 Jelgavas rajona zemnieku apvienības biedri.
Ar zinātnieku līdzdalību konferencei bija sagatavoti trīs svarīgi jautājumi:
1. Par lauku saimniecības statusa noteikšanu.
2. Par lauksaimnieku pašpārvaldi.
3. Par lauku kooperatīvu īpatnību ievērošanu likumā par kooperāciju.
Spriedām par to, ka lauku saimniecība nav pielīdzināma ne tirdzniecības uzņēmumam, ne spēļu zālei, ka tās pamatā ir ģimenes uzņēmums. Par to, ka, likumus izstrādājot, ir jāievēro arī citas ar lauku ražošanu saistītas īpatnības. Ja dzirnavas un piena kombināti būtu zemnieku rokās, ražotājam nevajadzētu samierināties ar nožēlojamiem santīmiem par graudiem un pienu, bet patērētāji par galaproduktu maksātu uz pusi lētāk.
Ap pusdienlaiku konferenci ar savu klātbūtni pagodināja zemkopības ministrs, un tad sākām apspriest arī graudu iepirkšanu. Ražošanas izmaksas paaugstinās, bet cenas samazinās. Uz jautājumu, vai no mūsu lētajiem graudiem ceps lētāku maizi, atbildes nebija. Tādēļ labs šķita Jāņa Vecmaņa ierosinājums būvēt zemniekiem pašiem savu modernu kalti un elevatoru ar valsts atbalstu, ņemot saprātīgu kredītu. Tad mēs «prihvatizētās» dzirnavas izkonkurētu. Ja zemnieki būtu vienoti, tad varētu boikotēt nekaunīgākos graudu pārstrādātājus.
Lai kaut ko varētu panākt, zemniekiem ir jāapvienojas. Pašlaik mēs esam tikai pūlis, kas dod iespēju visādiem ambicioziem darboņiem, spekulējot ar tautas interesēm, dzīvot zaļi. Kur ir aitas, tur atradīsies arī cirpēji. Tātad būtu jāatzīst, ka arī pašreizējā situācijā vainīgi esam paši. Skola maksā bargu naudu. Vai tiešām pusei saimniecību jāizput, lai otra puse apvienotos?!
Pat vislielākā un spēcīgākā zemnieku saimniecība ir daudz par mazu, lai spētu ietekmēt būtiskos jautājumus, ko pašlaik lemj varas struktūras. Daudzi to ir sapratuši un darbojas jau esošajās organizācijās. Jau esam izslimojuši dalīšanos «lielajos» un «sīkajos». Tādēļ nekavējoties, vēl pirms ziemāju sējas pagastos jāorganizējas lauksaimnieku biedrībām, lai varētu startēt ar nozīmīgiem produkcijas daudzumiem.
Zemnieki, mostieties, jūsu problēmas neviens cits nerisinās, tas jādara pašiem!
