Pagājušajā nedēļā saņēmām uzaicinājumu stāties lielā starptautiskā organizācijā – Eiropas Savienībā.
Pagājušajā nedēļā saņēmām uzaicinājumu stāties lielā starptautiskā organizācijā – Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka būs jāsāk dzīvot pēc tām mērauklām, ko pārējā pasaule jau daudzus gadu desmitus uzskata par normu. Tomēr pēdējā laikā daudzās Eiropas valstīs, kā arī ES kopumā novērojamas divas pretējas tendences. No vienas puses, šajās valstīs palielinās neiecietība pret imigrantiem, kā arī dažādām minoritātēm. Aug naidīgums pret aziātiem, afrikāņiem, čigāniem vai gluži vienkārši – iebraucējiem. No otras puses, atsevišķas valstis un starptautiskās institūcijas cenšas atrast jaunus tiesiskus un sabiedriskus mehānismus, lai šīs tendences, kas vienā vārdā tiek definētas kā rasisms, apkarotu. Visbiežāk sastopams tā dēvētais kultūras rasisms, kura aizstāvji apgalvo, ka dažādas grupas ir pārāk atšķirīgas, lai veidotu kopīgu dzīvi kādā teritorijā, ka labāk un dabiskāk būtu dzīvot nošķirti.
Līdz šim ir bijis pieņemts uzskatīt, ka Latvijā rasisma nav. Šis uzskats tika balstīts uz iemesliem, ka Latvijā ir ļoti maz iedzīvotāju, kuru ādas krāsa nav balta, un tas, ka ilgus gadus esam dzīvojuši milzīgā tautu «draudzības» valstī. Tajā savulaik vismaz oficiāli rasisms, tāpat kā sekss, netika uzskatīts par kaut ko aktuālu. Šā iemesla dēļ daudzi Latvijā joprojām uzskata, ka rasisma problēmas eksistē tikai rietumu valstīs, kurās ir tradicionāli daudz melnādaino vai aziātu.
Nesen veiktā «Baltijas datu nama» aptauja rādīja, ka aptuveni vienpadsmit procentu latviešu būtu gatavi liegt iebraukt Latvijā cilvēkiem ar melnu ādas krāsu. Savukārt 70 procentu pilsoņu būtu gatavi neticēt un ar aizdomām uzlūkot cilvēku ar netradicionālu seksuālo orientāciju. Deviņdesmito gadu beigās veiktā aptauja parādīja, ka liela bezdarba apstākļos 25 procenti Latvijas iedzīvotāju būtu gatavi piešķirt darbu tikai savas etniskās grupas pārstāvim. Pēc aptauju datiem, lielākie aizspriedumi gan latviešiem, gan krieviem ir pret kurdiem, tad čigāniem un ebrejiem. Latvija izceļas ar savu izteikti negatīvo nostāju pret iespējamiem bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Šāds uzskats visklajāk parādās apgāda «Vieda» izdotajā grāmatā «Nevienam mēs Latviju nedodam». Principā to varētu uzskatīt par klaji rasistisku, jo tā veicina aizspriedumus par noteiktām cilvēku grupām, kas ir sadalītas pēc etniskā principa. Neliekuļosim, arī mēs, jelgavnieki, visbiežāk esam bijuši noskaņoti pret čigānu tautības iedzīvotājiem tikai tāpēc, ka viņi ir čigāni. Nemaz neinteresējoties par to, kādi viņi ir un ko grib panākt. Čigāns un viss. Darba devējs, piemēram, pat nemēģina iedziļināties konkrētā cilvēka personībā.
Lai mazinātu rasismu, ksenofobiju un ar to saistīto eksistējošo un iespējamo diskrimināciju, ES 2000. gada jūnijā pieņēma atsevišķu direktīvu, kas uzliek par pienākumu spert konkrētus soļus rasu diskriminācijas izskaušanā sociālajā sfērā un ekonomikā. Tas ir saistīts ar šīs direktīvas prasību iekļaušanu valstu nacionālajā likumdošanā, kā arī sabiedrības izpratnes veicināšanu. Zīmīgi, ka likumdošana dalībvalstīm jāsaskaņo līdz 2003. gadam. Jau dzirdamas kritiķu runas par to, ka atkal mums kaut kas tiek uzspiests. Tomēr nav jāizgudro jauns divritenis. Pašreiz, lai īstenotu šo direktīvu, ir būtiski veikt padziļinātu pašas sabiedrības vērtību un it īpaši jau pieņemtās likumdošanas īstenošanas izpēti. Ticamākais, ka lielākās problēmas sagādās nevis likumdošanas saskaņošana, bet gan interpretācija administratīvajā līmenī.
Būtiski nepieciešama arī cilvēku vērtību sistēmas maiņa. Katrai cilvēku kopienai, vai tā būtu tauta, nācija, darba kolektīvs, interešu klubs, draugu pulciņš, klasesbiedri un ģimene, vienmēr ir bijusi un būs raksturīga rezervēta attieksme pret jaunpienācējiem, jo viņi atšķiras no pārējiem ar to, ka ir citādi. Savukārt jaunpienācēju iedzīvošanās vienmēr būs atkarīga tieši no viņu spējas vai nespējas pieņemt spēles noteikumus un attiecīgajā grupā valdošos attiecību modeļus.
Atšķirīgais vienmēr izsauc piesardzību un atturību, tas ir normāli un tā tam ir jābūt. Globalizācija negaidīs, kamēr Latvijas iedzīvotāji pārvarēs savu pašreizējo attīstības līmeni. Arī šo darbalauciņu vajadzētu art jaunradītajai ministrijai ar Muižnieka kungu priekšgalā, ja tas ir domāts nopietni. Vairumā gadījumu zinām, kā reaģēt attiecībās gan ar lielkrievu šovinistiem, gan ar pašu ultranacionālistiem, bet ko darīt ar iebraucēju ne tik labajiem nodomiem, ar melnādaino rasismu vai musulmaņu fundamentālismu, neviens nav līdz šim izskaidrojis. Pašlaik vairākumam iedzīvotāju rūp, kā Latvijā saglabāt latvisko identitāti, un tāpēc neiecietības izpausmēm ir vairāki līmeņi. Ja runājam no iedzīvotāju vairākuma viedokļa, tad neiecietības izpausme tiek vērsta pret tā sauktajiem kolonistiem jeb nelojālajiem nepilsoņiem, kas ir iebraukuši padomju gados, kas šeit nav piedzimuši, bet labākas dzīves un darba meklējumos ieceļojuši un palikuši Latvijā. Latvijai integrējoties Eiropā, sāksies pavisam citi procesi. Piemēram, ieceļos viesstrādnieki no citām valstīm. Latvija vienkārši pieslēgsies tam, kas Eiropā jau notiek. Gan preču, gan brīvā darbaspēka kustībai. Un neatkarīgi no tā, būsim ES vai ne, nākotnē cilvēku ar citu ādas krāsu un reliģisko pārliecību Latvijā būs vairāk.
Kā mēs pret viņiem izturēsimies?
