Politiskos procesus visefektīvāk var izvērtēt vēsturiski filosofiskā skatījumā, respektīvi, kad emocijas ir aprimušas un pats politiskais process atrodas dažādu politisko aktualitāšu perifērijā.
Politiskos procesus visefektīvāk var izvērtēt vēsturiski filosofiskā skatījumā, respektīvi, kad emocijas ir aprimušas un pats politiskais process atrodas dažādu politisko aktualitāšu perifērijā. Tā kā šobrīd emocijas, kas skar augstāko amatpersonu privātās dzīves izzināšanu (Šķēles «podu skandāls», Eihmaņgeitsa u.c.), sabiedrībā, šķiet, aprimušas, ir saistoši paanalizēt šo problēmu un rast atbildi uz jautājumu, kurš savu aktualitāti Latvijā ir pierādījis. Proti, kad (cik «tālu») sabiedrībai ir tiesības zināt par valsts amatpersonu privāto dzīvi? Kā zināms, šis jautājums savu aktualitāti ir pierādījis arī ASV, kur, ironiski izsakoties, astoņus mēnešus tika rādīta daudzšķautņainā ziepju opera «Ilgais ceļš pa Monikas brunčiem».
Šā aizraujošā seriāla galarezultāts bija impīčmenta procedūra pret prezidentu Bilu Klintonu. Tā bija neveiksmīga un visai formāla, jo iznākums bija paredzams.
Privāta dzīve nav tikai valsts augstāko amatpersonu atpūšanās veidi un ģimenes stāvoklis, kā to bieži mīl akcentēt bulvāra prese. Šis jēdziens ir ciešā saistībā ar privātbiznesu. Privāto dzīvi var aplūkot kā indivīda to dzīves daļu, kas nav saistīta ar sabiedrisko ražošanu, darbību vai valsts dienestu.
«Privātuma» problēma nav viennozīmīga, ir iemesli un argumenti, kas ļauj sabiedrībai pieprasīt no kādas konkrētas amatpersonas atklāt tās privātās dzīves sfēras, kas to interesē un satrauc, taču ir arī iemesli, kas nevar būt par stratēģiski svarīgiem, lai amatpersonas privātā dzīve tiktu atklāti iztirzāta.
Kā pamatarguments, kas noliedz augstāko valsts amatpersonu privātās dzīves izzināšanu, ir dažādos starptautiskos dokumentos paredzētās normas. Starp populārākajiem šāda tipa starptautiskajiem dokumentiem jāmin 1948. gada 10. decembrī pieņemtā ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kuras 12. pants paredz, ka «nedrīkst patvaļīgi iejaukties neviena personiskajā un ģimenes dzīvē, patvaļīgi pārkāpt viņa dzīvokļa vai korespondences neaizskaramību vai apdraudēt viņa godu un reputāciju. Katram ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai apdraudējumiem». Kaut gan šajā deklarācijā iekļautajām normām ir tikai paražu tiesību raksturs, tomēr, ņemot vērā lielo valstu skaitu, kas tās akceptējušas, šī deklarācija vairumā demokrātisko valstu ir kļuvusi par regulatīvu normu kompleksu.
Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta 2. apakšpunktā paredzēts, ka valsts institūcijas nedrīkst ierobežot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Latvija ir pievienojusies abiem šiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem.
Latvijas Satversmes 8. nodaļas «Cilvēka pamattiesības» 96. pantā uzsvērts, ka «ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību». Līdzīgi formulēts arī Latvijas Republikas konstitucionālā likuma «Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi» 3. nodaļas «Personas tiesības un pienākumi» 16. un 17. pants.
Tomēr realitātē nedz Latvijā, nedz arī citās pasaules daļās ne vienmēr tiek ievērotas šīs privātās dzīves aizsargājošās normas. Šajā sakarā jāmin gadījums, kad laikraksts «Vakara Ziņas» apvainoja K.Ulmani homoseksuālismā. Šis incidents, kā kādā intervijā atzīst eksprezidents G.Ulmanis, aizskāra gan viņa kā augstākās valsts amatpersonas, gan arī visas viņa dzimtas prestižu, jo šī informācija bija klaji meli. Atsevišķa sabiedrības daļa ir ekonomiski ieinteresēta veikt šādas apmelošanas kampaņas, safabricējot «lietas» par augstāko valsts amatpersonu privāto dzīvi. Tās ir patīkamas un saistošas noteiktai grupai lasītāju (tāda nu ir šādu lasītāju psiholoģija), bet aizskarošas šo fantāziju izziņas objektiem.
Viens no princeses Diānas (kaut arī viņa nebija augstākā valsts amatpersona) avārijas iemesliem bija tas, ka viesnīcas «Ritz» automašīnai «Mercedes-600», kurā braukusi Diāna, sekoja preses fotogrāfi, alkdami iemūžināt kadru, kurā princese būtu kopā ar savu mīļāko. Tā kā šie fotogrāfi bija no britu laikrakstiem, tad mūžam konservatīvā Lielbritānijas sabiedrība, ilgi neminstinoties, pieņēma Eiropā stingrāko žurnālistu ētikas kodeksu, kurā, starp citu, ir iekļautas tādas nianses kā aizliegums publicēt ārštata paparazzi fotogrāfijas un plašāk definēt privātīpašumu.
Arī Latvijā, apskatot kā dzelteno presi, tā arī pārējos laikrakstus, kuri pieder pie iepriekšminētās kategorijas, jāsecina, ka ir nepieciešamība pēc stingrāka žurnālistu ētikas kodeksa, citādi turpinās parādīties tāda tipa raksti, ka I.Kalniņš nepārtraukti ārstējas no alkoholisma, kā to savulaik gribēja iegalvot laikraksts «Vakara Ziņas». Stingrs ētikas kodekss mazinātu Latvijā plaši izvērsto valsts amatpersonu un masu informācijas līdzekļu tiesāšanās kampaņu. Kāpēc biežāk tiesājas par tām privātās dzīves situācijām, kuras patiesībā nav pretlikumīgas, bet gan personas cieņu aizskarošas? Arī B.Klintona seksa skandāls nebija nekas pretlikumīgs (tas varēja būt pretrunā tikai ar ASV sabiedrības morāles normām, taču ne ar likumu!), turpretī tas, ka ASV prezidents bija stāstījis nepatiesību augstākajai tiesai, bija krasā pretrunā ar likumu, tātad nopietns pamatojums tam, lai prezidenta privātā dzīve tiktu iztirzāta plašākās sabiedrības aprindās.
Sabiedrībai ir tiesības zināt tikai to valsts augstāko amatpersonu privātās dzīves daļu, kas ir pretrunā ar likumu, vai arī ir pamats domāt, ka tā varētu būt pretlikumīga, proti, valsts augstākajām amatpersonām var būt simtiem mīļāko, bet, ja tas nav pretrunā ar kādas noteiktas valsts likumdošanu, tad tas nebūtu jāzina plašākām sabiedrības aprindām. Lai arī cik smieklīgi neizskatītos (kaut arī pirmsvēlēšanu kompromantu periodam raksturīga) Šķēles «podu lieta» un Inkēna problēmas pēc virtuves iekārtas iegādāšanās par lētāku summu, tās tomēr ir attaisnojamas: neiedziļinoties problēmas būtībā, ir reāla motivācija, spriežot pēc Korupcijas novēršanas likuma, ierosināt izpētīt sīkāk šos privātās dzīves elementus, jo pastāv iespējas, ka tie varētu būt pretlikumīgi.
Latvijā vienīgais nopietnais likums, kas reglamentē augstāko amatpersonu privātās dzīves atklātību ir Korupcijas novēršanas likums. Viens no tā mērķiem ir «nodrošināt valsts amatpersonu darbības atklātumu». Veids, kā tiek panākts «darbības atklātums», ir amatpersonu ikgadējās, amatā stāšanās un pienākumu pildīšanas izbeigšanas deklarācijas. Svarīgākie punkti, kas skar privātās dzīves sfēru, ir deklarācijas iesniedzējam piederošie nekustamie īpašumi, transporta līdzekļi, visas atalgotās darbavietas, deklarācijas iesniedzēju vārds, uzvārds, kā arī radniecība. Korupcijas novēršanas likums paredz arī citu privātās dzīves elementu atklātību.
Šis likums būtībā ir valsts un sabiedrības iejaukšanās valsts amatpersonu privātajā dzīvē un ir pretrunā ar iepriekšminēto Satversmes 96. punktu, kas aizstāv jebkura cilvēka privātās dzīves konfidencialitāti. Taču gan ierēdnim, gan valsts prezidentam jārēķinās, ka personiskajā dzīvē no daudz kā būs jāatsakās un amats var sagādāt ne tikai priekšrocības, bet arī neērtības.
