«Fabrika nestrādā, bet gatava kompensēt zaudējumus» (8. oktobris). Kriksis: Šādas tādas runas – gan klusākas, gan skaļākas –, ka tiks aizklapēta Jelgavas Cukurfabrika, klīda jau tad, kad slēdza Jēkabpils cukura ražotni.
“Fabrika nestrādā, bet gatava kompensēt zaudējumus” (8. oktobris)
Kriksis: Šādas tādas runas – gan klusākas, gan skaļākas –, ka tiks aizklapēta Jelgavas Cukurfabrika, klīda jau tad, kad slēdza Jēkabpils cukura ražotni. Tagad kārta Jelgavai. Bija vajadzīgs iemesls, tagad to atrada un pasniedza tā, ka vainīga izrādījās cukurfabrika. Cik ilgi vēl strādās Liepājas “cukurnieki”? Kādu iemeslu tās slēgšanai izdomās tad? Eiropai taču nav izdevīga vietējā ražošana.
“Konsultēs onkoloģisko sāpju pacientus” (8. oktobris)
kāds: Ko dod modernākas diagnostikas pieejamība, ja ārsti nespēj vai nevēlas konstatēt onkoloģiskās slimības? Sievastēvam vēzi atklāja pēdējā stadijā (pēc nedēļas viņš nomira), kaut gan slimnīcā pēdējā pusgada laikā gulēja divas reizes. Vai tiešām viss saistīts ar finansēm? Vai tiešām ārsti negrib konstatēt vēzi, jo slimajam par uzturēšanos slimnīcā jāmaksā krietni mazāk par parasto pacientu? Negribas ticēt, ka daži lati ārstiem būtu svarīgāki par dzīvību, bet tāds iespaids tomēr rodas.
Ko var dot kaut kādas konsultācijas cilvēkiem, kas cieš nepanesamas sāpēs. Bieži vien viņiem vajag spēcīgus pretsāpju medikamentus, kuru izrakstīšana nez kāpēc ārstiem sagādā milzīgas problēmas (nemāku teikt, vai tās ir reālas vai arī izdomātas). Cilvēkiem, kuriem sāpes ir tik spēcīgas, ka jau nepieciešams morfijs, to mazināšanai tiek piedāvāts izmantot mazefektīvos pretsāpju preparātus. Nav brīnums, ka sabiedrība ne tikai runā par eitanāziju, bet to arī atbalsta.
