Otrdienas pēcpusdienā Jelgavas Latviešu biedrības birojā ieradās Jelgavas Domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, Domes Sabiedrisko attiecību sektora vadītāja Iveta Šurma un pilsētas galvenais mākslinieks Georgs Svikulis.
Otrdienas pēcpusdienā Jelgavas Latviešu biedrības birojā ieradās Jelgavas Domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, Domes Sabiedrisko attiecību sektora vadītāja Iveta Šurma un pilsētas galvenais mākslinieks Georgs Svikulis.
Tā bija atbildes vizīte pēc biedrības vēstules A.Rāviņa kungam sakarā ar Domes iecerētā projekta par piemiņas zīmes uzstādīšanu karavīriem cīnītājiem pret fašismu parkā pie stacijas.
A.Rāviņa kungs pauda neizpratni par biedrības valdes aplamo nostādni. Vēsturi nevar izmainīt. Nevar, piemēram, nevēlamos pieminekļus nojaukt. Ir pilsētas Domes 1998. gada 23. decembra lēmums par mākslinieka G.Svikuļa izveidotās piemiņas zīmes novietošanu parkā pie stacijas, vietā, kur atradās sabrukušais tēlnieces Rasas Kalniņas – Grīnbergas veidotais piemineklis kritušajiem padomju armijas karavīriem. Tagad Dome šo lēmumu izpilda. Bijušas sarunas ar Krievijas vēstniecības pārstāvjiem par citas vietas izvēli, taču mūsu ieteikumi nav atbalstīti. Izvēli par labu parkam pie stacijas akceptējusi arī Domes estētikas komisija. G.Svikulis vēl galdā cēla senu 19. gadsimta Jelgavas karti, lai pierādītu, ka apskatāmajā teritorijā kapsēta nav bijusi…
Taču šis vienpusējais skatījums nespēja pārliecināt – debates dažbrīd izvērtās visai asas. Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Paulis Rēvelis, arhitektūras doktore Aija Ziemeļniece, biedrības priekšsēdētāja vietnieks Modris Ziemelis, LLU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns doktors Jānis Ābele, biedrības sekretāre Vija Zelmene, valdes locekle Biruta Kalberga un citi debatētāji būtiski iebilda oficiālajam viedoklim. Prakse nojaukt nevēlamos pieminekļus turpinājusies arī pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas – tika demontēts Ļeņina piemineklis Centrālajā laukumā, “kreisajiem” rakstniekiem Jaunzemam – Šilfam un Arājam – Bērcem Mātera ielā. Pieminekli prezidentam Jānim Čakstem uzcēla nevis vēsturiskajā vietā pie senceltnes “Academia Petrina”, bet gan skvērā pie Trīsvienības baznīcas torņa, kur padomju laikā atradās koppiemineklis Ļeņinam un Staļinam. Vieta, kur padomju laikā tika uzcelts “Pūķis” parkā pie stacijas, nav vēsturiski pamatota. Tā tika barbariski iekārtota, 1944. gada vasarā sarkanarmijas tankiem izdemolējot kapsētas, piecdesmito gadu sākumā tās nolīdzinot līdz ar zemi un kapu pieminekļus iemūrējot privātmāju, kinoteātra un jauno ielu pamatos. Šajā zemē nav guldīts neviens padomju armijas karavīrs. Tur apglabāti gan 1919. gada sarkanā terora upuri, gan iekarotāji no baltvācu landesvēra. To, ka teritorijā starp staciju un Jāņa baznīcu atradušās vairākas civilās kapsētas, var pārliecināties kādreizējā Jelgavas pašvaldības pilnvarnieka zvērinātā advokāta Kārļa Pauluka sarakstē ar Latvijas Iekšlietu ministriju no 1938. gada oktobra līdz 1939. gada martam. Šķiet, padomdevēji ar vēsturiskajiem faktiem nav iepazīstinājuši nedz Rāviņa kungu, nedz Domi, nedz estētikas komisiju, nedz arī galveno mākslinieku G.Svikuli. Nezināšana ļāva G.Svikuļa kungam aizstāvēt savu projektu: “Ir tas, kas ir! Lēmums ir pieņemts, vilciens – aizgājis!”
Vilciens nav aizgājis, ir tikai kāda dīvaina piebilde “Pilsētsaimniecības” 2004. gada 19. marta tehniskajos noteikumos: “Pieminekļa skulpturālais veidojums saskaņojams ar pilsētas galveno mākslinieku.” Tātad piemiņas zīmes autoram G.Svikulim savs garadarbs ir jāsaskaņo pašam ar sevi – nekādas sabiedriskas apspriešanas, nekādas diskusijas. Diskusijas gan esot bijušas 1998. gada Domes laikā. Iekšējas vai publiskas, neviens neatcerējās. Taču tagad apstākļi ir mainījušies. Kaut arī izskanējuši Žirinovska un Ragozina draudi Latvijai, esam kļuvuši par NATO dalībniekiem, drīz būsim ES, tomēr kūdītāji un musinātāji politiķi Jakovs Plivers un Jurijs Petropavlovskis brīvi veikuši savu neģēlīgo darbu arī Jelgavā un Jelgavas rajonā. Mēs liecam muguru kaimiņvalsts ierēdņu priekšā, mēģinot izdabāt. Mēs glabāsim kritušo, arī sarkanarmiešu, atdusas vietas bez norādēm, kā un kur mums to darīt. Tērējam taču paši savas pilsētas naudu!
Centāmies panākt kompromisu. Svētajā vietā starp Jāņa baznīcu, upuru piemiņas Balto krustu un Jelgavas atbrīvotāju Lāčplēša pieminekli ieteica novietot piemiņas zīmi ar uzrakstu: “Totalitāro režīmu upuru piemiņai”. Tas varētu būt pagaidu variants. Ja nu kādam ārzemju sūtnim tas nepatiks? Jāatgādina jaundibinātās Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājas politoloģes Latvijas Universitātes profesores Žanetas Ozoliņas “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” teiktais: “Jāpiesaka sevi pasaulei. Nevis klusi, kautrīgi, bet gana lepni, konkrēti un argumentēti.
