Ļoti patika 25. janvāra «Ziņās» publicētā vecmāmiņas Silvijas vēstule «Tēti, dod maizi». Vēlos turpināt pārdomas par sievietes un mātes vietu mūsu zemītē Latvijā.
Ļoti patika 25. janvāra «Ziņās» publicētā vecmāmiņas Silvijas vēstule «Tēti, dod maizi». Vēlos turpināt pārdomas par sievietes un mātes vietu mūsu zemītē Latvijā. Kaut gan pēc likuma ir dzimumu vienlīdzība, tā vien šķiet, ka vīriešiem ir izdevies iekarot prioritāti svarīgos posteņos un lemt par sieviešu likteni.
Skumji, ka pensijas likumā sievietes un vīrieši ir vienādi, jo noteikts vienāds pensijā aiziešanas vecums. Nezinu, ko domāja un vai vispār domāja valdība, to pieņemot. Sievietei taču ir lielāka darba slodze, viņai jāveic ne tikai maizes darbs, bet arī bērni jāaudzina. Viņi aug ilgi un grūti. Katrs bērns mātei prasa divdesmit un vairāk gadu garīgas, fiziskas un materiālas atdeves. Kas var saskaitīt tās stundas un dienas, kas mātei jāpavada pie slima bērna gultiņas, sekojot līdzi mācību uzdevumu sagatavošanai, rotaļām un citiem ar bērna attīstību saistītiem pasākumiem. Tas viss prasa mīlestību. Jo lielāka tā ir, jo labāks bērns izaug – garīgi un fiziski attīstītāks. Tāda ir patiesība, ar kuru iznāk saskarties ikvienai māmiņai. Jauki, ja tajā visā piedalās bērna tēvs un vecvecāki. Ne visiem tāda laime dota. Tagad pārsvarā bērni dzimst jauniem vecākiem un vecvecāki ir aizņemti darbā. Daudzi mazuļi dienu pavada bērnudārzā, bet arī tur slimības viņiem garām nepaiet. Māmiņām jāgādā, lai bērns izveseļotos, bet tajā laikā viņu darbu nākas veikt citiem. Kuram darba devējam šāda māmiņa sagādā gandarījumu? Nevienam!
Tēvi tajā pašā laikā var veikt tiešos maizes darbus it kā viņiem bērnu nemaz nebūtu. Viss uzkrauts sievietes pleciem.
Un kur vēl pazemojumi darba meklējumos: «Pieteikties sievietes vecumā līdz 25, 30 gadiem…» Kur tās vecās paliksim? Vienmēr saka, ka sievietēm nav pieklājīgi jautāt vecumu, jo cilvēks taču ir tik vecs, cik viņš jūtas. No pieredzes varu teikt, ka labākās darbinieces ir neprecētās (vecmeitas) un pensionāres. Jauni laiki, jauni likumi un tikumi. Vai tas viss nav par traku?
Un te nāk prātā tik daudz aprunātie padomju laiki… Bija sievietēm dotas priekšrocības priekšlaicīgi aiziet pensijā un vēl lielākas (no 50 gadu vecuma) daudzbērnu mātēm, kas izaudzinājušas piecus bērnus un vairāk. Padomju laikos sievietēm bija lemts atzīmēt pat Starptautisko sieviešu dienu.
Tagad garīdzniecība ar saviem piekritējiem vēlas sievietes ar likumu piespiest kļūt par «vairošanās klēpi», kas tikai bērnus laistu pasaulē. Vai tā nav cilvēktiesību aizskaršana, ja vien sievietes par cilvēkiem arī turpmāk sauks? Varbūt tās dēvēs tikai par sievietēm, kā to dara dažās valstīs, kur viņām nav nekādu tiesību, tikai tiesības izpildīt vīra pavēles.
Tādēļ vēlos aicināt sievietēm pašām izlemt savu dzīvi un bērnu nākotni!
Vecmāmiņa Silvija
