Adventes klusā pārdomu laikā gribas ņemt spalvu rokā un visu, kas sakrājies, uzlikt uz papīra.
Adventes klusā pārdomu laikā gribas ņemt spalvu rokā un visu, kas sakrājies, uzlikt uz papīra. Šī doma neradās pēkšņi, bet krājās gadiem, vērojot cilvēku attiecības, žēlsirdību, mūsu pienākumu pret līdzcilvēku un tā tālāk.
Arī es piederu pie tās paaudzes, kura palielina pensionāru skaitu valstī, tātad dzīves pieredze man ir liela. Vērojot apkārtējo dzīvi, ir izveidojušies savi uzskati, spriedumi un principi. Un te uzreiz atcerējos rakstiņu avīzē (neatceros autores uzvārdu), kur jauniete pārmeta vecām tantiņām viņu saīgušās sejas, īgnos skatus transportlīdzekļos u.c. Tās viņa negribētu saukt par vecmāmiņām, kur nu vēl piedāvāt sēdvietu! Man sāp sirds par šīm vecajām tantiņām. Vai raksta autore ir padomājusi, kas radīja tās rūpestu grumbas viņu sejās? Kādai varbūt ir jāaiziet no sava dzīvokļa, kuru nespēj apmaksāt, uz mazāku un nu jāšķiras no iemīļotām lietām, grāmatām u.c. Citai varbūt sirdi kremt nenomaksātie parādi. Kāda varbūt gribētu aizbraukt pie saviem mazbērniņiem, bet pietrūkst latu (santīmos jau vairs neko nevar aprēķināt). Un droši varu teikt, ka kādai no viņām sāp kauli, bet vai ir jēga iet pie ārsta, ja zāles tik un tā nevar nopirkt – par dārgu. Vēl citai ir zudusi vecumdienām bankā noguldītā naudiņa. Kāda vecmāmuļa iedomā, ak, kāpēc gan Igaunijā valdība var panākt pretim saviem vecajiem, dodot viņiem atlaides braukšanai transportlīdzekļos… Ar kādām tiesībām tā jauniete rakņājas veco cilvēku dvēselēs? Ja vecie ļaudis valstij ir par apgrūtinājumu (cerams – pagaidām), tad pacentīsimies vismaz paši cits citam ikdienā nesagādāt pārdzīvojumus un sirdssāpes.
Un vēl. Vasarā kādā no Jelgavas ielām notika negadījums – mašīna notrieca meitenīti, kura negaidīti izskrēja uz ielas. Juridiski šoferis nebija vainīgs, paldies Dievam, meitenīte ir izārstēta. Vai vadītāja – jaunekļa – morālais pienākums nebija kaut reizi slimnīcā painteresēties, kā mazā jūtas, apciemot viņu? Vēl jo vairāk tāpēc, ka jauneklis ir Medicīnas akadēmijas students, topošais ārsts…
Lūk, šādi un vēl daudzi citi piemēri no mūsu ikdienas liek domāt par to, kādi mēs esam, kādi būsim. Šī nav moralizēšana. Man vienkārši gribas pamudināt, lai katrs padomātu, vai dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu. Vai dara visu, lai palīdzētu līdzcilvēkam, lai morāli atbalstītu vājākos? Vai tas būtu par daudz prasīts?
E.B. Jelgavā
