Jaunieši ir tā sabiedrības daļa, kurai visa dzīve vēl priekšā. No viņiem pašiem atkarīgs, kāda tā veidosies. Vai jaunieši zina, kādu viņi vēlas savu nākotni?
Jaunieši ir tā sabiedrības daļa, kurai visa dzīve vēl priekšā. No viņiem pašiem atkarīgs, kāda tā veidosies. Vai jaunieši zina, kādu viņi vēlas savu nākotni? Vai ir skaidrs, kur mācīties, lai iecerētais kļūtu sasniedzams? Varbūt viņiem nav ne mazākās nojausmas, ko darīt, kur mācīties? Jā, jauniešu domas dalās: vieni ir izplānojuši dzīvi līdz pēdējam sīkumam, citi nezina, kas notiks rīt, kur nu vēl pēc gada. «Pagrabs» uz diskusiju «Žurkas alā» aicināja divus pretēji domājošus jauniešus – Baibu un Jāni.
Baiba (18 gadu) vienmēr ir zinājusi, ko un kāpēc vēlas sasniegt:
– Es vēlos kļūt par arhitekti. To zināju jau bērnībā, kad smilšu kastē būvēju ēkas no klucīšiem. Arī skolā manas domas nemainījās. Vidusskolā, kad jo īpaši aktuāls kļuva jautājums par nākotnes iecerēm, man nebija īpaši jālauza galva, ko darīt, kur mācīties. Daru visu, lai mani plāni piepildītos, un maz ticams, ka man tas neiznāks.
Arhitekta profesijā mani saista tas, ka es varu piedalīties kāda cilvēka vai cilvēku grupu vizuālā tēla veidošanā. Patīk arī tas, ka varu būt pilnīgi neatkarīga. Man nav jāpakļaujas nevienam – esmu tikai es un mans klients. Lielai daļai manu vienaudžu aktuāla ir problēma, kur mācīties pēc vidusskolas. Viņi vēl nezina, kas ir viņu dzīves aicinājums. Pagaidām nav radusies nopietna interese par kaut ko. Es šiem cilvēkiem neko nepārmetu. Iespējams, ka viņiem apskaidrība nāks vēlāk un tā būs tāda – pa īstam, uz visu mūžu. Tādiem kā man ir lielākas iespējas vilties savā izvēlē, jo nevar zināt, kā būs tad, kad sākšu mācīties vai strādāt.
Pagaidām nepārprotamā mērķu skaidrība man ir tikai palīdzējusi. Tas ir labāk – nav jāslīgst pesimismā, nezinot, ko darīt turpmāk.
Jānim (18 gadu) nākotne ir viena liela jautājuma zīme:
– Es mācos vidusskolas pēdējā klasē, taču man nav ne mazākās nojausmas, kur mācīties tālāk. Normāli padodas visi priekšmeti – varbūt tieši tāpēc ir grūti izlemt, kur mācības turpināt. Nav nekā tāda, kas man būtu tuvāks par citiem. Man daudzi netic, taču es zinu, kā ir īstenībā. Bērnībā gribējās kļūt par celtnieku, bet tagad īpaši tas nevilina. Pamatskolas laikā nebija nekā, kas mani interesētu ilgāku laiku. Bija interese par datoriem, valodām, ģeogrāfiju, taču pašlaik tā ir pagaisusi.
Esmu bijis Profesionālās karjeras izvēles centrā, taču neko jaunu tur neuzzināju, varu mācīties gandrīz jebkuru specialitāti. Man vecāki iesaka, kur mēģināt stāties, taču negribas iet mācīties tikai mācīšanās pēc. Ar šausmām gaidu to brīdi, kad būs jāiesniedz dokumenti kādā augstskolā. Būs jāmēģina stāties visās pēc kārtas. Kaut tas nemaz nav vienkārši: par dokumentu iesniegšanu jāmaksā.
Es zinu, ka daudziem mana vecuma jauniešiem ir problēmas izlemt, kuru augstskolu no piecām pieņemamākajām izvēlēties. Taču man viss ir sarežģītāk – man nav pat to piecu.
Es apskaužu tos, kuri jau ir izvēlējušies, kur studēt. Būtu labāk, ja man padotos tikai daži priekšmeti. Tad vismaz es zinātu, uz ko virzīties un kāpēc. Nevaru iedomāties savu dzīvi pēc dažiem gadiem, taču ceru, ka es apgūšu kādu interesantu profesiju un vēlāk tajā strādāšu. Tagad visa mana dzīve ir viena liela jautājuma zīme.
