Ja atskatāmies pagātnē, jau pirms senākajiem rakstu avotiem pastāv liecības, ka reliģija bijusi viens no svarīgākajiem dzīves aspektiem.
«Ja atskatāmies pagātnē, jau pirms senākajiem rakstu avotiem pastāv liecības, ka reliģija bijusi viens no svarīgākajiem dzīves aspektiem. Dzimšanas un nāves noslēpums, pašas dzīves mestie izaicinājumi vienmēr mudinājuši cilvēkus meklēt esamības jēgu saistībā ar kādu augstāku spēku. Ir teikts: «Neviens nespēj izprast cilvēkus, neizprotot viņu ticību.»» («Pasaules reliģijas» rokasgrāmata)
Vai jūs esat kādreiz domājuši par to, vai Dievs eksistē? Kam jūs ticat?
Savu viedokli par to izsaka 12. klases skolēni – jaunieši, kas ne ar ko būtisku neatšķiras cits no cita, ja nu vienīgi ar ticību.
Es ticu…
Valdis Šteinhards, katolis:
Visa mana ģimene tic Dievam. Es arī, bet ne jau tāpēc. Man neviens nespieda apmeklēt baznīcu, tomēr varu droši un bez kautrēšanās apgalvot: «Arī es ticu.» Nu jau četrus gadus ticu tā pa īstam, pirms tam tā nebija patiesa ticība. Kad apmeklēju baznīcu, jūtu Dieva klātbūtni. Reiz, kad gājām svētceļojumā uz Aglonu, iegriezāmies baznīcā, kur Dievs mums deva zīmi. Notika svētā mise, un sprediķa laikā Baznīcā ielidoja balts balodis un apsēdās uz altāra. Domāju, ka tā Dievs atgādināja par sevi.
Katru piektdienu baznīcā ir jauniešu vakari. Notiek dievkalpojums, Svētā mise, pēc tam pusstundu pavadām klusumā, dziedam, ja ir vēlēšanās, sakām pateicības lūgšanas. Pēc tam dodamies uz tā saukto balto māju, kur lasām un pārspriežam svētos rakstus. Citreiz tur svinam arī dzimšanas dienas. Mums ir arī iedots vārds – Jelgavas jaunākie jēri. Vairākas baznīcas ir mūs aicinājušas ciemos, drīzumā brauksim uz kādu Valmieras dievnamu, lai uzstātos. Var teikt, ka esam populāri: visiem patīk, kā mēs dziedam, vismaz man tā šķiet. Ierakstījām divas kasetes ar mūsdienīgām dziesmām par Dievu.
Šogad jau sesto reizi devos svētceļojumā uz Aglonu. Nevaru aprakstīt sajūtu, kāda pārņem, ieejot tajā. Jūtos garīgi piepildīts…
Zem zemes – elle?
Toms Leikums:
Dievam es ticu, bet ne pēc tādiem priekšstatiem, kādi tie ir reliģiju izpratnē. Piekrītu sintoismam (sintoisms – sena japāņu reliģija, kuras pamatā ir dabas un senču kults), ka Dievs ir visur dabā – kokos, puķēs, ūdenī, arī cilvēkos. Pilnīgi iespējams, ka dievi ir vairāki, līdzīgi kā grieķu un romiešu mitoloģijā.
Kristietība man nav tuva. No tās, jo īpaši no katolicisma, gadsimtu gaitā ir bijis tik daudz posta. Turklāt arī Bībeli ir «sadzejojuši» cilvēki. Lielai daļai Bībelē aprakstīto notikumu nav vēsturiska pamatojuma, īpaši tas attiecināms uz Veco derību. Man ir pilnīgi skaidrs, ka nevar pastāvēt ne paradīze, ne elle. Tās jau nav no gumijas, cilvēki taču mirst un mirst, dvēseļu kļūst arvien vairāk. Kur tad tās paliek? Vēl es varētu pieļaut, ka kaut kur Visumā ir paradīze, taču nekādi nepiekrītu, ka tur, zem zemes, ir elle. Tāpēc pilnībā piekrītu hinduismam, kas pauž reinkarnāciju.
Man nekas nav iebilstams pret to, ka pasaulē ir kristietības piekritēji. Mani viņi netraucē. Bet no reliģiskajiem fanātiķiem cenšos izvairīties, jo parasti viņi ir vienpusīgi, viss ārpus attiecīgās reliģijas viņiem šķiet mazsvarīgs.
Esmu priecīgs par to, ka neesmu kristīts, jo nekad nespētu dzīvot atbilstoši visām prasībām, šaubos, vai visi ticīgie to dara pilnībā. Šajā sakarā es ieteiktu visiem (jo īpaši tiem, kas sevi uzskata par ticīgajiem) izlasīt Paulu Koelju grāmatu «Ceļavārdi Gaismas Bruņiniekam».
Manuprāt, visas reliģijas vairāk vai mazāk ir vērstas tikai uz cilvēku un Dievu, tiek kultivēts uzskats, ka Dievs ir visvarens, un tieši to es nevaru pieņemt.
Dievu izgudrojuši cilvēki
Kristaps Šulcs:
Dievam neticu. Jau tad, kad mazajās klasītēs bija ticības mācības stunda, sapratu, ka tā mani nemaz nesaista. Uzskatu, ka Dievu ir izgudrojuši cilvēki. Leģendas par viņu radušās senos laikos, kad cilvēki neizprata dažādās dabas parādības un procesus ap viņiem, ko vēlāk izskaidroja fizika, ģeogrāfija un daudzas citas zinātnes. Manuprāt, Veco derību vairāk var pētīt kā vēstures avotu. Katrs kaut ko tur ir «piedzejojis», ielicis daļu no sevis. Īpaši smieklīga šķiet vieta par Mozu, kur jūra viņa priekšā atkāpās. Tolaik cilvēki vienkārši nezināja, ka ir tāds bēgums un paisums, tāpēc piedēvēja tos pārdabiskiem spēkiem.
Ticu tam, ka cilvēks visu var izdarīt pats. No viņa rīcības atkarīgs, kāds rezultāts gaidāms, nevis no lūgšanām, kas veltītas kādam, kura varbūt nemaz nav. Viņiem tas ir sava veida mierinājums: cerība, ka Dievs piedos un palīdzēs.
Par baznīcu man ir izveidojies šāds priekšstats – koka (pēdējos gadsimtos gan vairāk mūra) būdiņa, kur savāc naudu par visu iespējamo. Lūgt Dievu var kaut vai uz ielas, kristieši paši nemitīgi atgādina, ka Dievs taču visu redz un visu dzird.
Augstāki spēki pastāv
Santa Borisēnoka:
Esmu kristīta luterāne. Mani vecāki ļāva man pašai izvēlēties – gribu to vai ne. Nokristījos, kad biju sasniegusi piecpadsmit gadu vecumu. Uzskatu, ka tas nav pareizi, ja nedod iespēju izvēlēties pašam. Mana ģimene nav pārāk dievticīga, tomēr Ziemassvētkos noteikti visi kopā aizejam uz baznīcu. Tur var gūt labu svētku noskaņojumu, ko veicina dziesmas un priecīgie cilvēki.
Galvenais jautājums, protams, ir, vai Dievs pastāv, varbūt tāds nemaz neeksistē. Īsto atbildi neviens, ieskaitot arī mani, nezina. Ticu, ka ir augstāki spēki, no kuriem ir atkarīgs mūsu liktenis, tāpēc nevaru apgalvot, ka Dieva nav. Taču taisnība ir arī tā, ka cilvēkam vajag kaut kam ticēt. Un varbūt labāk ir ticēt Dievam, kas vieš mūsos cerību un rada pozitīvu enerģiju. Tam pateicoties, varam būt laimīgāki un nodzīvot dzīvi vieglāk nekā tie, kas tic visam negatīvajam un ļaunajam.
Neatbalstu visādas sektas, kuru lielākā daļa cilvēku apmuļķo un psiholoģiski ietekmē. Cilvēki, kas kādu iemeslu dēļ nokļuvuši sektantistu varā, sāk darīt muļķības, kas apdraud ne tikai pašu, bet arī citus.
Vispār ir grūti ticēt Dievam traģiskos gadījumos, kad, piemēram, mirst nevainīgi bērni. Kur tad paliek tas Dievs, par kuru skandina mācītāji baznīcās? Kur tad ir tas labais vīriņš ar sirmo bārdu, kas visiem piedod?
Dievu es lūdzu kritiskos mirkļos, kad tas ir pēdējais cerību salmiņš, pie kā pieķerties, kad vairs nav cita, uz ko paļauties. To gan esmu darījusi tikai pāris reižu. Nezinu, vai lūgšanas kāds uzklausīja, bet mierinājums bija.
Kad man pašai būs bērni, noteikti ļaušu viņiem izvēlēties – ticēt Dievam vai ne, bet noteikti iejaukšos tad, ja viņi iesaistīsies, piemēram, kādā sātanistu sektā.
