Ir pagājuši nedaudz vairāk kā pieci gadi, kopš likums paredz, ka katrā pagastā ir jābūt vismaz vienam sociālajam darbiniekam.
Ir pagājuši nedaudz vairāk kā pieci gadi, kopš likums paredz, ka katrā pagastā ir jābūt vismaz vienam sociālajam darbiniekam. Kā tas ir pie mums?
Tūlīt pēc likuma pasludināšanas katrā pagastā veicīgi tiek pieņemts sociālais darbinieks, kas ir nolēmis enerģiski cīnīties ar dzīves līmeņa grimšanu pagastos. Tomēr cerēt, ka ar darbinieka pieņemšanu vien dzīves līmenis pagastos celsies, ir nepamatoti, jo bieži vien socālie darbinieki vēl tā īsti nemaz nezina savus pienākumus, un jauno amatu ir pieņēmuši skata pēc, – lai priekšnieki varētu apliecināt, ka ir ievērojuši likumu.
Lai palīdzētu jaunajiem sociālajiem darbiniekiem, 1992. gadā Jelgavā tiek izveidots ģimenes un bērnu tiesību aizsardzības centrs, kurā katrs pagasta iedzīvotājs, kā arī sociālais darbinieks var griezties pēc padoma. Ģimenes centra vadītāji ir izstrādājuši veselu palīdzības programmu.
Ir pagājuši vairāki gadi. Agrākā iedvesma pamazām sāk noplakt. Cilvēki vairs nav tik uzņēmīgi un enerģiski, tomēr arī tagad paliek patrioti, kas, nu jau reāli apzinādamies sociālā darbinieka amata nozīmi pagastā, maksimāli cenšas gūt jaunas zināšanas, kas varētu palīdzēt grūtajā darbā. Un ģimenes un bērnu tiesību aizsardzības centrs uzsāk pagastu sociālo darbinieku izglītošanu. Tiek rīkoti kursu cikli psiholoģijā, regulāri notiek diskusijas, kurās piedalās pieaicināti speciālisti. Liekas, ka ir parādījies gaismas stariņš biezajā grūtību un problēmu mežā.
Pamazām arī pagasta iedzīvotāji sāk novērtēt un apzināties labumus, ko no tāda sociālā darbinieka var gūt. Aizvien biežāk piesakās cilvēki, kam nepieciešama palīdzība un materiāls pabalsts. Daudzi no tiem ir slimi vai nespēcīgi cilvēki, taču uzrodas arī tādi, kas, liekot lietā nekaunību, cer gūt kādu labumu. Bet sociālie darbinieki gūst jaunas atziņas, piemēram, cilvēkiem nav vajadzīga atbalstīšana runu līmenī, spriedelēšana par to, ko vajadzētu darīt. Cilvēkus neinteresē Dānijas, Zviedrijas vai vēl kādas aizrobežu valsts pieredze, daudz pateicīgāki tie ir par malkas kravu vai siena zārdu govij.
Skaidrs, ka daudzi sociālie darbinieki nolemj nebojāt sev nervus un veselību, cenšoties pārveidot pasauli. Un nu vairs tikai trijos pagastos ir sociālie darbinieki, kas nepiepelnās citur. Cilvēkiem ir grūti tikt galā ar aizvien pieaugošajām problēmām, kur nauda spēlē galveno lomu. Veidojas situācija, kad pašiem sociālajiem darbiniekiem būs nepieciešami izdzīvošanas pabalsti – viņu alga bieži vien tik tiko sasniedz minimumu. Tādēļ saprotami ir tas, ka lielākoties viņi tikai pacietīgi uzklausa sūdzības un apsola padomāt, ko var darīt lietas labā. Viņi atzīst, ka darbojas sociālā darba pašā primitīvākajā pakāpē, un tas tā turpināsies tik ilgi, kamēr cilvēkiem katru dienu drudžaini būs jādomā, kur dabūt naudu iztikai. Varbūt arī līdz brīdim, kad cilvēki paši zinās, ko grib, un būs spējīgi par savām idejām cīnīties.
Bet tikmēr pagastos turpināsies dzīves vilkšana, un atvieglojumu aizvien biežāk cilvēki meklēs pudelē.-
