Izlasīju 2002. gada 26. februāra laikrakstā rakstu, ka bijušajā Komjaunatnes parkā «pūķa» vietā iecerēts novietot lielu plāksni ar Jelgavas dedzinātāju un okupantu vārdiem, un kļuva skumji.
Izlasīju 2002. gada 26. februāra laikrakstā rakstu, ka bijušajā Komjaunatnes parkā «pūķa» vietā iecerēts novietot lielu plāksni ar Jelgavas dedzinātāju un okupantu vārdiem, un kļuva skumji. Atgādināšu, ka parkā, kur tika uzmontēts tas «uguns spļāvējs» un kur pulcējas mūsu tautas nīdēji interfrontnieki savos okupantu svētkos, 1951. gada pavasarī tika apgānīti mūsu pilsētas katoļticīgo iedzīvotāju kapi. Tie tika nolīdzināti un pievienoti Bāņu dārzam, izveidojot Komjaunatnes parku. Šinī smagajā negoda darbā tika iesaistīti arī skolu, pat septiņgadīgo, audzēkņi. Kapi bija ļoti izrakņāti. Ne tik daudz pārapbedījumu dēļ, bet negodīgi, mantkārīgi cilvēki tur meklēja vērtslietas, piemēram, zelta gredzenus. No skolēniem jau neko lielu neprasīja. Galvenais, lai viņi tur būtu bijuši un pilsētas valdība varētu skaļi paust, ka darbus paveica pilsētas jaunatne, tādēļ arī parkam dots «cēls» nosaukums – Komjaunatnes parks.
Kapus nopostīja un nolīdzināja varenās krievu armijas tehnika. Un tagad tanī vietā Latviešu biedrības godājamie kungi un cienījamās dāmas grib veidot tā kā savulaik goda plāksni cienījamiem Jelgavas iedzīvotājiem. Vai tiešām nav citas vietas kā kapi? Vai tiešām Jelgavā nav vietas, kur izveidot šiem cilvēkiem piemiņas vietu?
Ļoti maz runājam par savas pilsētas pagātni, iedzīvotājiem un notikumiem. Ik dienas kļūst skumjāk, lasot un klausoties, kā tiek nonicināts mūsu darbs, pilsēta, valsts un valsts valoda. Pat Valsts prezidente latviešu valodas aizstāvībai spēja tikai nodziedāt: «Ņe, ņe, ņe, ņe!» Vai tas būtu no Saules dainām?
Jelgavnieki, mīlēsim savu pilsētu un neļausim tās svētvietas apsmieklam! Atcerēsimies pilsētas pagātni un stāstīsim par to jaunajai paaudzei! Nekļūsim par «mankurtiem», kas aizmirst visu! Runāsim, lai sadzird arī tie, kas ienāca, labiekārtotus dzīvokļus un lielākus desas luņķus meklēdami. Lai uzzina mūsu tautas un pilsētas ciešanas. Varbūt tad viņi izjutīs dziļāku cieņu pret mūsu tautu un valsti. Arī pret Jelgavu. Atcerēsimies veco jelgavu, tās nodedzināšanu, drupas un cilvēkus, kas šeit dzīvoja, strādāja un ļāva tās vārdam ar cieņu izskanēt visā valstī. Negodāsim tos, kas mūsu pilsētu iznīcināja, apsmēja un nicināja. Atcerēsimies – cik gaiši paši būsim, tik gaišs izskanēs mūsu pilsētas vārds.
P.S. Ko darīt ar uzkalniņu parkā?
